Aiz raujošā rutīna

Tev vēdinās
4/20/07 06:48 pm
Tikko iegāju savā datorklasē, kura nežēlīgi smako pēc apkopējas netīrās miesas. Viņa laikam strādā ļoti rūpīgi. Iegāju, un drausmīgi sagribējās uzrakstīt par vienu cilvēku no pagātnes. It kā cilvēks nenozīmīgs, bet iespiedies atmiņā tā pamatīgi. Tas bija vēl tajos laikos, kad regulāri mēdzu iegriezties vienā privātklubā un pist savas smadzenes pa nopietnam. Tur bija labi, varēja kārtīgi uzņemt iekšā un tad uz nakts pusi izbaudīt dažādas kailuma perversijas.

Uz īsu brīdi to klubu bija pasācis apmeklēt viens dīvaina rakstura indivīds, es viņu vienreiz pa šmigai nodēvēju par aborigēnu priesteri, tā arī turpināju viņu visu laiku saukt. Citi gan šo iesauku neakceptēja, bet man tas bija kaut kā paralēli. Tad lūk, cilvēks viņš it kā izglītots, bija šim vai nu teoloģijas vai filosofijas bakalaurs, kas gan vairs to atceras. Strādāja gan viņš par kaut kādu logu licēju, vai jumtu rāvēju, to arī īsti neatceros. Seja šim tāda notrulināti intelektuāla, runas veids arī vulgārs, kā tikko starpkāji izbaudījušam trīssvītrainajam. Runāja viņš daudz par pišanos un kakām, bet tā ļoti dzejiski un izjusti. Uz īsu laiku sāku viņu par savu senseju uzskatīt, tik ļoti viņa fiška man grieza.

Tad vienu dienu visi sadzērās un sāka ar vietējām šmarām miesas berzēt. Man arī saprāts kvadrātsakni izvilcis un pavilkos līdzi. Kaut ko tur ģērbām laukā vienu blondu patuklu dāmīti, griezāmies ap striptīza stieni un zviedzām nedabiskos smieklos. Bet aborigēnu priesteris nejoko, viņš izvelk savu metamo un piedāvā visām dāmām pēc kārtas, šīs gan tiešumu nenovērtējā. Vislabāk palicis atmiņā viņa mīļvārdiņš "pimpagalva", tagad tā ir neatņemama manas leksikas sastāvdaļa.

Nav ilgi redzēts, laikam pilnībā prātu izkūkojis. Patīk man jēgu zaudējuši intelektuāļi.
0 comments Leave a comment