Aiz raujošā rutīna

Sperts no neizprotamās paziņas dienasgrāmatas
3/6/07 09:48 am
Debesīs lidoja lidmašīna. Es zināju, ka mana draudzene, kas bija stjuarte, tobrīd tur atradās. Viņai patika šis darbs. Viņai bija gari, gaiši mati un vispār viņas izskats bija visai pievilcīgs. Viņa man mēdza atstāstīt dažādus pikantus atgadījumus. Dažreiz vīrieši viņai izteica visneķītrākos piedāvājumus. Citreiz arī kāds lūdzis viņu kļūt par viņa mīļāko. Viņa labprāt būtu iecirtusi pliķi, bet dienesta stāvoklis viņai neļāva to darīt. Tādēļ viņa tikai pieklājīgi pasmaidīja.
„Vīrieši ir īstas cūkas.” viņa man mēdza teikt. „Vai zini, ko viņi iedomājas? Viņiem pietiek drosmes kniebt man dibenā, kad es eju garām. Citreiz viņi pat glāsta kāju. Bet zini ko? Es šiem neliešiem neļaušu sevi apcelt. Esmu ielāgojusi visu vīriešu vārdus, kas rakstīti uz viņu biļetēm. Tas, protams, ir tikai īss mirklis, kad viņi to man parāda, kāpjot iekšā, toties man ir laba atmiņa, un es spēju ielāgot pat ļoti garus vārdus ļoti īsā laikā. Tad lūk. Pēc katra reisa es internetā uzmeklēju viņu adreses un telefona numurus. To izdarīt ir diezgan viegli, jo lielākā daļa biļetes iegādājas internetā. Pēc tam es tos uzmeklēju un ierodos pie viņiem kādā lietainā rudens naktī. Tad es apburoši pasmaidu un saku: „Jūs vēlējāties nokniebties? Lūk, saņemiet!” Un ar veiklu kustību es atrauju vaļā viņu halātu un zibenīgi nogriežu šo tēvaiņu dzimumorgānus!”
0 comments Leave a comment