Aiz raujošā rutīna

People are strange
4/15/06 11:43 pm
Šodien visu laiku ausīs skan durvis. Mazajam Jānim ir briesmīgs sabvūfers, ar tā palīdzību var paklājus dauzīt, viņa istaba vēljoprojām smako pēc sieriņiem, man liekas, ka viņs paradumu sieriņus slēpt gultas apakšā vēl nav atmetis. Bet viņa lielais brālis spēlē datorspēles, viņš grib iemācīties programmēt, bet nevar atrast literatūru latviešu valodā. Mašīna brauc ātri, tā var arī nosisties, es iekrampējos sēdeklī.

Aldara alus ir skābs un garšo pēc mīzaliem, bet izvēles nebija. Kad Tu ej pa tumsu, tev seko vesels bars ar dzīvajiem miroņiem. Viņi iet klusu, viņus nevar dzirdēt, bet viņi tur ir. Kad tu pagriezies, viņi ielien zemē un paslēpjas. Bet jābūt ir uzmanīgam, jo jebkurā brīdī dzīvie miroņi var tev uzbrukt un apēst. Ko gan citu viņi varētu darīt. Šoreiz mani neapēda, bet es nebrīnītos, ja nākamreiz, kad es iešu pa tumsu, tad viņi to izdarīs. Man kādreiz bija gari mati, kurus varēja sapīt bizēs, tad es varēju izskatīties pēc muļķa.
0 comments Leave a comment