March 19th, 2010

• 3/19/10 11:11 am
• Palasījos cibas sakarīgos cepienus (1, 2) par svarīgo. Kaut kā nemanot prāts grib distancēties no visiem šiem notikumiem, un kārtējo reizi letiņa mentalitātei atbilstoši meklēt visā tumšos spēkus pret kuriem vienoties sirdi plosošā dziesmā. Nez kāpēc ir izstrādājies priekšstats par savu mazsvarīgumu un bezspēcību varenās sistēmas priekšā, kur mēs paši esam tikai viena skrūvīte/balss/ierūsējis zobrats, kura esamība vai neesamība pilnībā neko nemaina.
  
  Bet cik atbildīgi mēs paši pildām savus pienākumus. Cik bieži noslinkojam darbā (rakstot cibas ierakstus), uzmetam kolēģus, izmantojam savu pārākuma statusu savtīgos nolūkos nicīgi kāpjot pāri citām skrūvēm. Var jau teikt, ka tas viss ir sistēmas sastāvdaļa, lai spētu eksistēt attiecīgajā sistēmā ir jādarbojas pēc tās likumiem. Visi zin, ka zivs pūst no galvas, un neba jau aste būs tā, kas liks galvai nepūt. Man gan ļoti gribētos teikt, ka arī no apakšas var veikt izmaiņas, atliek tikai atrast kādu, kas sper pirmo soli.
  
  Atceros stāstu par ebreju vešanu uz nošaušanu. Simtiem cilvēku kolonnu apsargāja tikai pāris bruņotu vācu kareivju. Kad pienāca kārtējā ebreja kārta, viņš tika nostādīts pie sienas un nošauts. Kaut arī pārliecinošs skaita pārsvars bija nošaujamo pusē, tomēr visi paklausīgi kā mājlopi devās pretī savai nāvei un neviens neuzdrošinājās pretoties, kaut nepārtraukti dzirdēja šāvienus un iespējams pat savu draugu nedzīvos ķermeņus. Neviens neuzdrīkstējās sadumpoties, jo zināja, ka pirmajam, kurš paspers soli sāņus lode ir garantēta. Ja viņi būtu rīkojušies organizēti, tad būtu spējuši paņemt uz masu kareivjus tikai ar pāris dzīvību zaudējumiem. Bet līdz pat pašam pēdējam brīdim, jau stāvot ar pakausi pret sienu, kaut kur dziļi iekšā vēl joprojām mīt cerība, es taču izdzīvošu, a ja nu pēkšņi... Mēs jau nekad nemirstam, mirst vienmēr tie citi.
  
  Viss taču būs labi, vai ne, mēs taču varam pakunkstēt cibā, jo nespējam mainīt sistēmu. Bet ja nemaina sistēmu, tad nav vērts mainīt vispār neko.
  
  Atceros vienreiz sajūsminājos par kursabiedreni. Tas bija maģistra laikos. Pēkšņi semestra vidū parādās jauns lekciju kurss, ne no kurienes, nevienam neko nezinot. Tur 2 kredītpunkti. Izrādās atbildīgais aizdirsies un nepiefiksējis, ka kredītpunktu mums pietrūkst, un izdomājis jaunu priekšmetu uzģenerēt. Priekšmeta ietvaros visiem jāuztaisa kaut kāds mistisks pētījums pēc kaut kādām mistiskām lapām. Visi to izdara, un visiem kā vienam tiek salikti septītnieki. Nu ko, visi študenti nedaudz paīd, bet tā tas arī noplok. Viena kursabiedrene paņēma un iesniedza sūdzību augstākiem ešaloniem. Nu, es nodomāju būs šai sūdi, maģistrus nebeigs, bet nekā, pabeidza un vēl krietni labāk par mani. Ja es tā nebūtu izdarījusi, viņi nebūtu guvuši mācību un iespējams šāda situācija atkārtotos, viņa teica. Sīkumi, apkārt visādi sīkumi.
• 11 commentsLeave a comment