|
|
|
Marts 17., 2019
08:04
Man bērns vaicāja, kā es jūtos savos piecdesmit gados. Es jūtos apbrīnojami labi. Beidzot kā dāma, bet joprojām niknojos, ja kāds nosauc par madamu. Labi, ja ne par mamzīti, kramzelīti, tievajām kājiņām.
Es saprotu, ka man ir apbrīnojama dzīves pieredze, citiem varbūt nav. Es esmu ļoti pateicīga Dievam par to. Bet man uzspļaut uz svētuļus tēlojošiem indivīdiem.
Jā, es esmu kļuvusi mazāk elastīga, vēl spītīgāka. Es zinu, ka varu sasniegt visu, jo vēlos. Un es joprojām ticu brīnumiem.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
