|
|
|
Decembris 11., 2003
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) zum | 18:41
Īstenībā nīgrums nav par izrādi. Tavs koments par sirds un intelekta invalīdiem bija labs, i Naumanis sirsnīgi izkritizēja, i Repše gruntīgi sadeva teātra zintenēm, āboļu (ne)dalītājām. Sirds sāp par citādajiem, nesaprastajiem, par to kā viņi dzīvo četrās sienās, sētas aplokos pansionātos, psihiatriskajās slimnīcās, specskolās. Ārā doties nevar - izsmies,izķengās, apkrāps kā pēdējos nabagus. Ko no muļķa prasīsi, šrubī telpas,līmē kastītes. Alga? Kas muļķim algu dos, tik izklekerēs kā bezjēga. Un viņi arī šrubī telpas , tik tīri, cik neviens no mums nespētu un līmē kastīšu tūkstušus līdz pagurumam un sevi nežēlo, tik dažreiz ir neizpratnē, kādēļ viņiem tāds liktenis. Ir jau arī labi pedagogi, auklītes, sanitāres, bet ir tādi, kas viņus vienkārši spīdzina (labākajā gadījumā). Un nav jau viņi nekādi enģelīši,ir i dusmu lēkmes, i grūtsirdības uzplūdi,i visādi "pigori".
Kādreiz, kad vēl studēju, mans mērķis jaunieša maksimālismā bija atrast ārstēšanas metodiku šiem "citādajiem", bet tas vien utopisks sapnis un varbūt arī nevajag.
Klifordam Saimakam ( varbūt kādam citam fantastam, vecums) bija stāstiņš par atpalikušu jaunieti, kuram kāds "trakais profesors" piedāvāja eksperimentālas zāles vai operāciju (vecums), puisis piekrita. Viņš kļuva nevis parasts ierindas cilvēks, bet- ģēnijs. Protams nekļuva laimīgāks, protams nekļuva labāks. Eksperiments neizdevās. Pēc kāda laika puisis atgriezās savā intelektuālā invalīda stavoklī. Beigās viņš lūdza savas palīgskolas skolotāju mācīt viņam (izbijušam ģēnijam, zinātnisku darbu autoram) lasīt...
|
Reply
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |