|
|
|
Jūnijs 3., 2004
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) zum | 15:29 - Sentimentāli
Man sanāk iet dažādās kāpņu telpās. Kad es tām gāju garām, es pat sapņos neiedomājos, ka man nāksies tajās kādreiz pabūt. Citās kāpņutelpās smaržo pēc ceptiem sīpoliem, citās pēc tikko uzlietas kafijas, citās pēc sen pīpētu cigarešu pelniem, reiz, ieejot vienā, sastingu – smaržoja pēc atdzisušiem ar mizu vārītiem lopu kartupeļiem, it kā būtu nonākusi lauku melnajā virtuvē. Pavisam reti tu ož pēc kaķu čurām. Mūspusē kaķi pieklājīgi, pa kāpņutelpām nevazājas. Tie gulšņā pagalmā un saimnieku pasaukti, aši dodas uz sev piederošiem dzīvokļiem, kur cilvēki padevīgi un iztapīgi viņiem sniedz skrapšķus, bet, ja paveicas, izdodas iekosties arī kādā mīkstākas reņģes muguriņā. Vesela plejāde “brīvo kaķu” uzmana apzinīgo pensionāru tuvošanos, sagaidot viņu pienesumu taukainas auzu pārslu biezputras, vai zivju galvu veidā.
Impozants ir sievuks pensijas gados, ziemā lakatos satīstījusies kā pelēka kukažiņa, vasarā iztīstījusies no seģeņu un mēteļa čaulas, diezgan štrama, pat interesanta dāma. No rītiem viņu sev līdzi pastaigāties ved pamatīgu izmēru angļu buldodziņš. Vienmēr viņi iet pa vienu un to pašu maršrutu. Vienmēr večiņai-dāmai plastmasas dozīte azotē. Pie zināma stūra viņi apstājas. Sanāk kādi trīs četri, arī zināmi peļu junkuri-klaidonīši. Katram tiek pa zināmai auzu pārslu biezputras devai. Dāma-večiņa ar savu bobsonu stāv klāt un sargā, lai kāds svešais viņu “favorītiem” pienākošos devu nenočiepj. Bobsonam gan tā ir izdevība atelsties pēc tālā gājiena no mājas durvīm līdz stūrim. Uz kaķiem un viņu putru viņš skatās vienaldzīgi, pat nedaudz nicīgi, elso atplestu muti, uz priekšu izbīdītie ilknīši balti spīd.
Pie kādām kāpņutelpas durvīm čurnošais spalvu vīkšķis gan pēc kaķa neizskatās. Parasti viņš snauž. Mēlīte bezspēcīgi karājas no mutes, nespodrais kažoks vietumis atkāpies. Kas slēpjas kailajos laukumos noskaidrot negribas, varbūt kādu ekzēmu, vātis vai kraupi.
Kaut arī manējā krāsa ir kaut kas starp , rudu, brūnu un melnu. Parasti viņš čurn pie vienas mājas durvīm. Iekšā neiet. Čurn. Reizēm mēģina sakopt pinkaino kažoku. Paeju viņam garām, sirds kārtējo reizi smeldz par savu gļēvumu nospļauties uz epidemioloģiski – higiēniskajām normām, pašaut Rūsīti padusē un stiept uz māju. Mierinu sevi ka ārā viņam tomēr labāk, nekā četru sienu ieslodzījumā līdz mūža beigām. Turpat taureņus dzenā spilgts kontrasts. Kontrastam ir maigi ruds, kupls kažoks, liels, labi barots augums, draisks un paļāvīgs raksturs. Viņš tiek mīlēts un lolots un savu maizi atpelna ar uzviju, strādādams par istabas interjera greznumlietiņu, maigu murrātāju, kakla un krūšu sildītāju, mīkstu mīļmantiņu un galma ākstu. Viņam tiek dots labākais un viņš arī sniedz pašu labāko.
Rūsītim vairs nekā tāda. Tādēļ viņu bieži aizmirst. Tad viņš ar savām stīvām tievām kājām velkas gar namu durvīm, cerībā satikt kādu labvēlīgu dvēseli. Nav. Atkal čurn ierastajā vietā, tikai vēl vairāk sarāvies. Drīz viņš dosies savā pēdējā gaitā, nolīdīs kādā aizauguša dārza stūrī prom no acīm, pagriezīs galvu pret austrumiem, pāris reižu noraustīsies un aizmigs. Uz visiem laikiem.
Vienu rītu bija notikušas pārmaiņas. Rūsītis gulšņāja tajā pašā vietā, kur parasti, bet izskatījās tāds kā apvēlies, kā pūkaināks. Arī mēlīte nekarājās vairs starp no vecuma izlūzušajiem priekšzobiem, liecinot, ka dzīvības spara dzirksts iekvēlojusies spožāk. Apņēmīgi viņš ķērās pie kažoka uzpošanas, demonstrējot, ka stīvajos locekļos lunkanuma vēl gana. Redzēju arī pārmaiņu vaininieci. Sieviete nebūt vēl ne pensijas gados, kuras mutes kaktiņi pretojās vispasaules gravitācijas likumiem, pacienāja Rūsīti ar maltas gaļas krikučiem. Acīm redzot ne pirmo reizi. Rūsītis bija kļuvis noderīgs. Viņš deva iespēju cilvēkam darīt labu.
|
Reply
|
|