|
|
|
Decembris 25., 2003
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) zum | 20:25 - Ziemassvētku stāstiņš
Visus darbus padarījusi, Tu smagi noslīgi uz izšūta maisauduma spilvena. Ziemassvētku vakars sliecās jau uz pusnakti un tu biji viena, beidzot viena, bez sirsnīgu draugu bariem, kas iebrāžas istabā ar pudelīti vīna un ananāsu , ar “Mēs domājām, lai Tev nebūtu vientuļi…”, dāvanu vietā pasniedzot sevi, tik pašpārliecināti, vai labākā gadījumā salauztu airi, aizvēsturisku kapli ar tik dziļi simbolisku nozīmi, ka domādams neizdomāsi. Vai arī draugi, kuriem “ nav kur iet, bet majās negribas, un pie tevis ir tik jauki, jautri un mīlīgi…”.Sirgstot ar orģinalitāti, viņi spējīgi uzdāvināt sērkociņu kastīti ,kurā uz katra sērkociņa pa haikas rindiņai, savdabīgu haiku “konstruktoru” brīviem brīžiem. Aizkustinoši, bet kā vieni tā otri aizsēžas, turpina svinēt ne vienu dienu vien, izēd māju tukšu, Tev nākas slēgt pieliekamo un beigās bez kautrēšnās palūgt atstāt šīs mājīgās telpas. Draugi. Viņi Tev dārgi, ar katru saistās kāda aizkustinoša atmiņa, viņi ir augstsirdīgi, izpalīdzīgi, interesanti, bet viņi nesaprot, ka viņu nepārtrauktie uzmanības pierādījumi nogurdina.Un vēl, pie pilnas bļodas draugu daudz, bet kad plauktiņš jāpienaglo,tad jāmaksā polš kaimiņu Feģam…
Tā nu baumas par to, ka svinēsi Ziemsvētkus Ēdolē, sāki izplatīt jau novembra beigās. Šis, sākumā tikai hipotētiskais projekts, pārvērtās dzelžainā pārliecībā, ka noteikti tur nebrauksi. Tagad klausoties vēja aurus un sniega skrapstoņu aiz stikla, Tu svētī nodomu palikt siltumā un mierā. Piemetot pagales krāsnij skatīties liesmās, grauzt piparkūkas un pīrāgus, pa starpam uzkožot marinētas sēnes un gurķīšus, klausīties ierakstus, kādi Tev patīk. Telefons ir atslēgts, Tevis nav mājās, neviens tādā laikā pat suni nedzīs…
Uzstājīgas skaņa pie durvīm Tevi iztrūcina no omulīgām pārdomām. Mālējas, spokojas, varbūt kāds mēģina izjokot, tūlīt atskanēs gaviļains “kaļadā,kaļadā” un istaba piebrukspilna gaviļainu ķekatnieku :”Bijām pieci,bijām seši līdz trejam ‘i desmitam”, un neviļus Tev jāatdzīst, ka nedaudz, pavisam maz mazdrusciņ Tu pec tā ilgojies.Klusums.tad vēl žēls smilksts. Cik tad ilgi baidīsies, ies un palūrēs, varbūt māņi vien. Lievenī ir auksts un tumš un aiz durvīm nepārprotāmi un neatlaidīgi skrāpējas. Paverot durvis melna ēna, liela, melna, nošmauc gar kājām un ieslīd istabā. Tev gribas kliegt, ķert slotu un dzīt šo radību ārā, prom. Tik neiederīgs , tik pilošs, milzīgā aste kā vēzda, nodzēš pāris svecīšu. Skatiens piekalts piparkūku bļodai. Paspēris pāris soļus suns iesmilkstas un pamet acis uz tevi, bet Tu kā Trusītis stastā par Vinniju Pūku, nomurmini: ”Uzcienājies lūdzu!”, baidīdamies pat pakustēties. Skraps, viens mēles vēziens un piparkūkas pazūd, otrs un nav pīrādziņu, apostījis marinētos gurķīšus un sēnītes,kā arī karstvīna kausiņu suns nievīgi nosčaudas. Gribas atvainoties par plebejisko cienastu, pārliekot galvā pieliekamā kambara saturu Tu virzies uz virtuvi, suns Tevī skatās ar cerīgu skatienu, zem viņa kājām krājas melna dubļu peļķe…
Žāvēts speķis derēs, cietā desa arī, maizes gabals, škiņķa škēle. Rīt Tev varbūt nāksies nožēlot savu devību, tagad Tev ir neērti par savu mietpilsonisko mājīgumu un omulīgumu, par silto krāsni un mirdzošo eglīti. Suns gan neizskattās pēc likteņa pamesta pabērna, drīzāk kā klaidonis pēc paša gribas, kas vajadzības spiests piestājis, lai iestiprinātos, un ar cieņu saņem sev veltītos uzmanības apliecinājumus. “Kā Stepes vilks”, Tu nodomā, jo savā pilsoniskajā lomiņā jūties neērti. Bet suns, speķi saēdies, ūdeni padzēries,apsēžas un rāmi skatās svecēs, kā vieds filozofs. Tad sarosās un prasās ārā. Tev gribas traukties viņam līdzi, spītēt putenim, bez santīma kabatā, ar pliku maizes doniņu mugursomā, redzēt svešas vietas, cilvēkus, gūt vērtīgas atziņas, bet… Suns jau pazudis. Rīt Tu apzvanīsi visus draugus, rīt Tu dosies uz Ēdoli.
|
Reply
|
|