|
|
|
Maijs 9., 2004
08:27
Kad es biju maza. Es vēlējos sev tādu mazu līdzi nēsājamu kastīti, tādu kā televizoriņu, kurā varētu ieraudzīt, ko cilvēki tai brīdī dara, ko ēd, ko runā, kā dzīvo, pašai paliekot nemanāmai. Tāda pa atslēgas (ac-slēgas) caurumu lūrēšanas kāre.
Ar prieku izlasu visus draugu postus, izrauju vairāk vai mazāk visus pukstus. Godprātīgi iepukšķinu savējo, jo kā tad es lūrēšu un mani nē.
Tikai gribēju paust, ka pukšķēšana ir tāda spontāna būšana. Ja sāktu apdomāt, visdrīzāk nepateiktu neko.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
