|
|
|
Aprīlis 29., 2004
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) zum | 16:17 - Lūk,
pamēģināju meklēt goglī savu dēlu un atradu!
Nesen, izrādās, bijis par viņu rakstiņš.
Atceros blondo puiku, lēkšķainiem matiem, klaidoni, pērminderi, dzejnieku, aizmāršu, mūžīgi pieskatāmu, no rīta saldējumu nesošu, jauku draugu, eh, nu jau pazudušo dēlu.
VELTĪJUMS JAUNAJIEM DZEJNIEKIEM
Šī brīvības iela ir tava
mans diženais zaļknābi dzejniek
tu izplet spārnus un esi
muļķu ubagu pirmsnāves slava.
Tu nezini vairāk kā redzi
savām saules aklajām acīm
nekas tev nepaliek fonā
nekas nav pūlis, kam dedzi.
Tev bērnība sirdspukstus dāvā
to visu kas pietrūcis tagad
brīva iela iztek tev cauri
cik brīvs tu esībā savā
Tu esi atkal uz ceļiem
ceļu jūtīs kā mūžīgais žīds
nav jēgas krāsainiem sapņiem
viss balts viss tīrs.
No visa virs zemes kas pieder
ņem drusku un paņem pavisam
šī brīvības iela ir tava
mans diženais zaļknābi dzej.
* * *
Tava un mana
esības formula
ir pāris mirkļu
visdaiļākā klusuma
kurā mums
nu jā - tev un man
ir naksnīgi bail
kā jebkuram pukstam
no pūļa un mēmuma sava.
Mūsu esības formula
ir mūsu basās kājas.
UBAGA DZIESMA
O, baltais sniegs manna!
pirtiņa, kurā var pērties,
o, nāve, pirtslota, tvaiks,
kā pareizi uzmest garu?
Pirtiņa, māsiņa, mazā, vai redzi -
pār eiropas varžacīm ejot
kā ziemsvētku dziesmiņu apēd
trīs bonnas bonbongās?
O, baltais sniegs, manna!
kad rītausmā pārnākšu mājās
karstus kāpostus ēdot gars ubagam izģērbsies balts.
O, baltais sniegs, manna,
esi saudzīgs man basam!
Varbūt piezvanīt?
|
Reply
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |