|
|
|
Aprīlis 11., 2004
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) zum | 23:12
Devāmies līdz Sarķenei, tad gar baznīcu, kurā zvani, jau kuro reizi šodien aicināja baznīcēnus iekšā vai ārā. Tad pār tiltu šķersojām Sarkandaugavu (to, kas Daugavas atteka) un tur jau nameļu puduris. Burvīgas mājiņas, dažas ar tornīšiem, kas kā viedi izstiepti rādītājpirksti slejas pret debesīm. Esam patiesi Ne - Rīgā, klusums, miers. Kā gribētos te dzīvot. Vecītis krauj ugunskurā nozāģētus ābelu zarus, cits caur citu sacensdamies mūs aprej divi suņi, bet, kad mēs attālināmies, sāk skumji smilkstēt. Varbūr viņiem žēl šķirties no mazā bēneļa, kas tēvam kamiešos sēžot, apburoši smej un rešņi rej viņiem pretī.
Aiz mājām sākā tukšājs, tāds pa īstam, ar smiltīm, pinkainu kūlu, maigi sanošām niedrēm un spītīgi - ezīgām sīku smilšērkšķu skupsnām. Vienā pusē Daugava, otrā Sarkandaugava - vienas rokas sāpīgi pirksti. Ostā klaudz krītoši konteineri, otrā pusē, naftā cisternas, nokrāsotas baltas kā mātišķas piena kannas.
Skatiens neapzināti kaut ko meklē un te jau tie ir - mazīe saulainie mālllēpju sveicieni. To šajā ainavā pietrūka, lai radītu saskaņu starp zirnekļa gājumu rudajā zemē, cīruļa dziesmu zilajām debesīm un pīles lidojumu pār tumšajiem ūdeņiem. Apmīļojot māllēpju saulītes, atdūrām skatienu pret nezināmas izcelsmelsmes izstrādājumiem. Sākumā, laikam sakarā ar Lieldienām nāk prātā zaķu "riekstiņi", bet īpāši dīvainas bija daudzās pēdas, kuras nekādi nevarētu dēvēt par zaķu pēdām. Stirnu bari? Šeit? Veselais saprāts pretojas pseidobiologa secinājumiem un vienojāmies, ka tās varētu būt kazas. Atpakaļceļa satikām pāri par trīsdesmit baltu, melnu un brūnu vellaģīmju, kas ganās bez pieskatīšanas. Tāds savdabīgs klejojošu brīvo kazu bars, ja vien brīvību neierobežotu visrinķī esošie ūdeņi.
Bijām domājuši doties uz Kurpnieku salu, bet kļūdaini paejot garām pamestai elektrības sadales apakšstacijai, kuras vienā stūrī sarga būda kā vientuļšs putna būris staba galā, esam nonākuši Rutku salā (tās ir divas pussalas). Tālāk pavīd mazdārziņu diezgan monumentālie dēļu žogi, tie laikam kazu dēļ. Nolēmām piesēst un paēst. Pie pamestas būdas atradām tādu kā ļurkainu galdiņu un soliņu. Ēdām un dzerām, līdz parādījās bars saulesbrāļu sarkani iedegušām sejām - vietējie "indiāņi", kas visādi izrādīja tiesības uz šo pamesto "sakņu dārzu", par kā esamību liecina vien dažas izposītu lecekšu vietas, beidzot, lai atkāptos ar godu, paziņo, lai pēc divām stundām mūsu šeit vairs nebūtu un palūdz cigaretes. Ejot atpakaļ novērojam, ka "indiānietes" azartiski krūmājos lauž pūpolus, laikam pārdošanai, lai sanāktu maizītei un šņabītim.
Devāmies atceļā. Saulīte smaidīja, lietusmākoņi izklīduši, neveltot mums nevienu lietus lāsi, jeb kapiķi, kā izteicās mazā dūda. Cīrulis dzied, cielavas tekalē, pīles vingrina spārnus.
Vēl pāri tiltam ejot saņemam pavasīgu sveicienu no melni spīdīga lauča ar baltu pieri (ir tāds putns, līdzīgs pīlei, bet nav pīle). Tas peldēja, reizumis eleganti ienirstot.
|
Reply
|
|