|
|
|
Novembris 30., 2008
13:38
Reiz gāja pa ceļu divi mūki. Viens jaunāks un otrs vecāks. Ceļš bija līkumains un dubļains.
Gāja, gāja mūki. Un te, aiz kāda līkums ieraudzīja viņi mazu meitenīti. Kā lellīti. Meitenītei kājiņās bija mazliet nošķiebtas baltas kurpītes un nedaudz ar dubļiem nošķiestas zeķubikses. Vienīgi kleitiņa bija tīra. Domīgi viņa raudzījās lielajā lāmā, kura aizņēma visu ceļu.
-Kas noticis meitenīt? - pajautāja jaunākais mūks.
Meitenīte šķībi paskatījās uz mūkiem un neko netieca.
Vecākais piegāja pie meitenītes un uzlika viņai roku uz pleca.
-Tiešām - kas noticis?
-Man izkritušas atslēgas.
Klusi pie sevis nomurmināja meitenīte.
Abi mūki noliecās un sāka pētīt lāmas virsmu. Tas nebija dzidri caurspīdīgais, viegli dzeltenīgi dzidrais ūdens,
virs kura rāmi peld dažas nokaltušas koku lapas. Ūdens bij' duļķains, kā kafija ar pienu un mūkiem tā negribējās
notraipīt savas jaunās drānas.
Nu ko, nopūtās jaunākais mūks un uzrotījis piedurkni, iegremdēja roku peļķē - sākot taustīties pa dubļiem. Dubļi
bija silti un mīksti. Tie viegli slīdēja caur mūka plaukstām, bet rokas sataustīja tikai dažus vientuļus olīšus
zara gabaliņus un vēl pa kādam nenosakāmas izcelsmes kukurznim. Mūks iegrima īstā azartā. Varonīgi viņš metās
peļķē nošķiezdams savu svārkus līdz pat viduklim. Meitenīte to visu vēroja ar neslēptu izbrīnu, vienbrīd viņas
sejā parādījās it kā bailīgs smaids. Bet nevarēja saprast - varbūt tās bija šausmas redzot izcilo skatu.
Vecākais mūks uzlika savu siltu roku meitenītei uz galvas.
- Kur tu pazaudēji atslēgas, meitenīt.
Meitenīte paskatījās uz augšu.
- Tur - tai pusē peļķei. Es nācu, dziedāju un virpināju atslēgu šņorītē, un tad man viņa man paspruka.
Mūks saudzīgi pacēla meitenīti, pārnesa pāri peļķei un nolika viņu zemē.
- Lūk tur ir tava atslēdziņa.
Patiesi, patiesi. Ceļmalā starp novītušiem dzelteniem zāļu stiebriem gulēja pelēka sarkanā striķītī iesieta
atslēdziņa.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
