|
|
|
Decembris 18., 2003
15:21
Locīt, mest, locit, mest...
Zum iedomājās, šī darbība ( piepildīt rajonā mītošo ļaužu paskastītes ar ziemsvētku reklāmas lapelēm) ir kā mantra. Vai darbība var būt kā mantra, vai vēl labāk, kā lūgšana? Daudz iedarbīgaka, nekā ceļos uz dievnama grīdas, rokas cieši sakrampētas, lūpas izstieptas plānas plāniņas ātri ātri čukst vārdus: “Dievs piedod, lai man ir kā manam kaimiņam, lai ir labāk kā manam kaimiņam, lai viņam nav kā man … ” Tādā gadījumā strādnieki pie konveijera apskaidrību varētu sasniegt daudz ātrāk, nekā gudras grāmateles salasījušies un meditācijas praktizējošie snobiņi. "Ir gan man galvā putra",domā Zum, pārejot no vienas kāpņutelpas uz nākamo. Zem kājām patīkami gurkst plāns sniedziņš, izgaismojot vakara tumsu un padarot daudzdzīvokļu ēku pagalmu nebijuši mājīgu.
Locīt, mest, locīt, mest...
"Es arī varētu sasniegt apskaidrību ,ja vien spētu strādāt paša darba, nevis atlīdzības dēļ. Kaut arī par atlīdzību grūti runāt, par tūkstoti “locīt,mest” saņemu latu un sešdesmi santīmus, vienas nabazīgas pusdienas." Atlīdzības dēļ tas nav. Drīzāk 700 verdzibas gadus kultivētā apzinīguma, darba tikuma dēļ, kas selekcijas un mākslīgās izlases rezultātā uzpotēts tautai no citām, apspiedējtautām un caur senčiem nonācis līdz Zum. "Bet darba prieka, tīra darba prieka manī nav", kārtējo lapeli ar biešu sarkanā tērpto Ziemassvētku vecīti –ekshibicionistu pastkastē stūķējot, domā Zum, lapele nelien, jo nez cik līdzīgas jau priekšā un Zum necenšas, Zum izlaiž.
Locīt,mest, locīt mest...
Ja vēl sniegtu ļaužiem ko vajadzīgu, vai skaistu. Izpildītu kādu viņu vēlēšanos vai lūgšnu. Lai arī kādas, visumā ”dievticīgas” personas lūgšnu es izpildu: "Lai bizness mans veicas, lai pāŗspēju savu konkurentus.” Rīt Zum tikpat drūmā apņēmībā iznēsās konkurenta saldos solījumus par nebijušām atlaidēm , ērtībām un visādiem citādiem jaukumiem.
Locīt,mest, locīt mest...
Atliek meklēt šajā nodarbē sakistumu. Zum uzmet aci piepildītajām skārda paskastītēm, kā mazi karodziņi rēgojas tumšsarkani reklāmu stūrīši, viešot pelēkajā kāpņutelpā raibu un dzīvelīgu noskaņu. "Bezg...", grib nošņākties Zum, bet atceras stāstu par japāņu delegāciju tālajā Sibīrijas pilsētā. Delegāciju sagaidīja kā nu prata, ar pāri plūstošu viesmīlību, devību un greznību, neglītos māla puķupodiņus lai, bija aptinuši ar zilu kreppapīru. Jebkurs rietumnieks saviebtos, ja būtu labāk audzināts, tikai ieplestu acis. Japānietes , ikabena lietpratējas, gaumes iemiesojumi, pietipināja pie neveikli dekorētajiem puķupodiem, dziļi noliecās un aizgrābti čukstēja: “ Kāds skaistums.”
Jā, tālu Zum līdz satori.
Locīt,mest, locīt mest...
Pazīstams tantuks uzglūn Zum.” Ōpjatj reklami? Vi tut rasbrosajte, a mņe ubiratj? Ņehodjitje v naš podjezd!” Zum jau atbilde gatava: ”Nav tik traki, pārdzīvojāt Pasules karu, pārdzīvosiet arī reklāmas!”, pašai gan raudiens nāk. Tantuks vēl kaut ko tur vāvuļo, bet Zun neklausās, Zum domā : “Par ko man tas?”
Locīt,mest, locīt mest...
Ieraudas bērns, gari velk, tad nobeidz noti neparasti dramatiski. Zum iedomājas par savu bērnu , varbūt tā ir zīme,ka viņam kaut kas noticis. Varbūt jāsteidzas mājās. Fū! Kaķi. Abi vainīgie nostājušies purns pret purnu,astes kuļ sniegu vērpetēs un cenšas viens otram pārbļaut bungādiņas. Tad kādam no viņiem nervi neiztur un abi kā reaktīvās raķetes pazūd aiz stūra. Pēdējās reklāmgreznuma paliekas Zum iemet tuvējā zaļā punkta misenē un čāpo uz mājām.
|
|
|
