|
|
|
Septembris 27., 2007
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) zum | 11:51
Man saniezējās nagi iepostēt citātu no kādas topošas grāmatas, cerams, ka man pa galvu nesados.
"Ko princeses dara.
No malas tas izklausās vienkārši. Nu, ko princeses dara? Dejo krāšņās pils ballēs, izklaidējoties kopā ar augstdzimušiem prinčiem, sēstas pie bagātīgi klātiem galdiem, regulāri sveras un pa laikam ievēro diētas, lai kļūtu tievākas, ilgi guļ un vēlu ceļas, klausās skaistu mūziku, pucējas un rotājas. Taču ļoti bieži tas ir virspusējs un vienkāršots priekšstats par princesēm un viņu dzīvi. It kā princeses būtu līdzīgas skaistiem ziediem vai tauriņiem, kuri citu neko nezina kā tikai smaržot un plivināties. Patiesībā, izlasot jo daudzas pasakas par princesēm, jāsecina, ka viņu dzīve nemaz nav tik vienkārša...
Jo,
1) īstas princeses paļaujas uz savu sirdi un seko tai. Tas nozīmē – ja priecājas, tad pa īstam, ja ilgojas, tad pa īstam, ja mīl – tad arī pa īstam! Jo īstām princesēm ir princešu cienīgas jūtas, un viņas no tām ne drusciņu nekaunas. Tas nozīmē - princeses ļauj sev just, pat ja vēlāk viņām tādēļ ir jācieš. Piemēram, kā mazā Nāriņa, kura karsti jo karsti iemīlējās zemes Princī. Lai gan māsas un vecmāmiņa brīdināja, ka viņa ir radīta jūras un nevis zemes dzīvei, tomēr skaistā ūdens princese necentās savām jūtām pretoties. Vai arī Pelnrušķīte, atgriezusies pirmajā vakarā no balles, bet ar nepacietību jau gaidīja nākamo dienu un tikšanos ar princi. Arī vienpadsmit prinču māsiņa, princese Elīza, pīdama saviem brāļiem nātru kreklus, ne brīdi neiedomājās savu darbu pārtraukt. Pat ne tad, kad nātres izbeidzās un viņai pusnaktī vajadzēja doties uz kapsētu tām pakaļ (kaut tajā vienkopus pulcējās daudzas pagalam īstas un baisīgas raganas). Ieklausies vēlreiz, kā tas skan – sekot savai sirdij...
2) īstas princeses ne tikai cieš, ne tikai vienkārši mīl savus prinčus un izredzētos, bet vajadzības gadījumā arī rīkojas. Tas nozīmē – meklē izeju no grūtas situācijas un pieņem lēmumus, pat ja tas no viņas prasa pašu dārgāko. Piemēram, kā to dara Nāriņa, apmaiņā pret tik ilgotajām kājām jūras raganai atdodot savu skaisto balsi un uz mūžu kļūstot mēma. Tā ir viņas apzināta, labprātīga izvēle. Vēl vairāk – arī pēc raganas paskaidrojuma, ka katrs jauniegūtais solis nāriņai sagādās lielas sāpes, viņa ne mirkli nešaubās. Aktīvi un drosmīgi rīkojas arī jau pieminētā vienpadsmit prinču māsa princese Elīza, vēloties atbrīvot brāļus no burvju varas... Uzzinot, ka to lauzt iespējams, nopinot nātru bruņukreklus, ne brīdi neminstinājusies, viņa ķērās to paveikt. Es nezinu, vai Elīza pirms tam kaut reizi bija piešuvusi pogu vai uzadījusi kādu zeķi. Visticamāk, viņas rokas bija maigas kā zīda lakatiņš. Tomēr viņa apņēmīgi ķērās pie grūtā uzdevuma. Līdzīgi rīkojās arī Skaistule, kura labprātīgi devās uz nepazīstamo, tālo zemi pie neglītā Briesmoņa, lai šādi no drošas nāves paglābtu savu tētiņu. Kā redzi, daudzas princeses ir aktīvas, darbīgas un mērķtiecīgas – pretstatā daudziem pieņēmumiem un stereotipiem."(C)
|
Reply
|
|