|
|
|
Oktobris 2., 2017
05:14
Mans mazais rūķi,
Ka Tev labi iet?
Nu dzīvo Tu
Auz zemēm trīspadsmitām
Vai pienenes joprojām tur vēl zied?
Vai dāvini tu tās vēl kādai citai?
Te rudens, taureņi vēl smej
Un nav man laika kamenei ko prasīt.
Kur esi tu?
Vai ceļš Tavs bijis velts.
Ko meklē tu?
Ko gaidi Tu?
Vai pazīt
Varēsi Tu mani te starp citām?
Kad sēdīsies Tu baltā lidmašīnā
Un trauksies tad pie manis
Tā kā tad.
Mēs satiksimies pilsētā,
kas Rīga.
Bet vairak nesatiksimis mēs laikam vairs nekad.
|
05:50
Pašā sakuma, laikam 2012 gadā mēs bijām uz Vestards Šimkua koncertu Hamburgas mūzikas augstskolā. Tur nebija daudz cilvēku, lielaja zālē tikia pāris rindas. Bet Vestards spēleja ka traks.
Blakus man apsēdās pāris vecenes. Es izmetu dažus vārdus, bet viņas mani ignorēja. Kaut ko vavuļoja par kolēģi, kas atbrauks no Rīgas un Olafu, kur to un to.
No tas reizes mans vīrs saprata, kāpēc es ar latviešiem sevišķi tikties negribu.
Ko vecenes redzeja? Jaunu sievieti, kas noķērusi frici.
Viņas pat nenojauta, ka es sēžu kopa ar šīs iestādes ilggadīgo administratīvo direktoru.
|
22:07
Nu, kundziņi, vai nav pienācis laiks jautājumam? Ko tu darīji 1991 gada janvārī?
Es mācijos kartografiju pie praporšķika Šorina. Un ar savu Valžuku soļojam pa Rīgu. Es solijos viņa uzdāvināto narcisīti iebazt tanka stobrā, līdz viņš mani iesēdinaja vilcienā, lai laižu uz mājām. Un pats aizgaja sargāt Latvijas Radio.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |