|
|
|
Jūlijs 30., 2017
14:12
Saēdos vistas zupu un izbraucu ar riteni. Cik sen es tur nebiju bijusi? Pāris gadus?
Iesakumā, kad uz šejieni pārcēlāmies, mēs bieži izbraucām ar M. un Mazo Dūdu. Tad Dūda vairs negribēja, bet M. vairs nevarēja, un vienai negribējās.
Ceļš, kas ved cauri vienīgajam, tuvējam, diemžēl privātajam mežiņam aizaudzēts ar zāli.
Kādreiz to greznoja dažādi Verboten uzraksti ar attiecīgajiem likuma pantiem un es nobijusies, vāciski vēl nesaprasdama, sūtīju sms M., jautājot, ko tas nozīmē. M. atbildeja, ka pa ceļu braukt drīkst, jo tas ir sabiedriskais ceļš, bet nobraukt nost nedrīkst, un jā, likuma panti nozīmēja, ka par nodarītajiem zaudējumiem, piemēram, lauztu kāju uz ceļa, īpašnieks atbildību nenes. Vācija.
Bet arī tā ir Vācija. Kad jaunizceptais mežiņa īpašnieks, no priekiem par guvumu, sacēla apkārt īpašumam žogu, tostarp nosprostojot ceļu, cilvēki protestējot, žogu nojauca un devās izbraucienos pa smilšaino ceļu, bez kādas īpašās vajadzības. Arī mans vīrs, toreizējais mēra vietnieks, brauca speciāli ar riteni. Un viņš bija cilvēks, kas vispār zemes ceļus ienīda.
Tagad viss ir noklusis un ceļš ir aizaudzēts. Bet līdz tai vietai, protams, viss noasfaltēts un, ja nav noasfaltēts, tad izbetonētas divas sliedes, kur traktoriņiem ērti pārvietoties. Cik atceros, lauku mazceliņus Vācijā sakārtoja pirmajos ES gados, par pirmo ES naudu. Nez, kādēļ mums tā nav. Nauda aiziet simto reizi pārbūvējot vienus un tos pašus lielceļus. Mazie lauku celiņi. Kam gan tie rūp.
Lai nu kā, tur kur beidzas asfalts, atradu ļoti labu grāvi. Nākamo reizi jāņem līdzi pribambasi un jāķer būs dzīvā barība zivīm.
Redzēju stārķus, gārnis mani nolamāja, bet stirna... Stirna laikam bija man sekojusi, jo, kad pagriezos, lai ietu atpakaļ, tā šokēta augstu palēcās un slaidā galopā laidās prom. Jā, tieši laidās, it kā lidotu.
Un pēkšņi man vairs negribējās nokrist zemē un nomirt.
|
|
|