|
|
|
Jūlijs 14., 2015
09:46
Dziesmas svētkos kā dalībnieks biju vienreiz. Bet tie bija "normālie", pilnig pieaugušie dziesmu svētki, kaut gājām mēs vēl skolā. Jāatzīst, ka no kora mēs mukām, kā vien varējām. Pirmkārt, tāpēc, ka dēļ tā kora bija jāceļas stundu agrāk. Otrkart, biju vīlusies, ka man nedeva dziedāt pirmo soprānu, bet dudināt nožēlojamo otro altu. Treškārt, mūsu visādi jaukais, jaunais un aizrautigais diriģents dažreiz emocionāli norāvās: - Meitenes, meietenes, nu ka jūs dziediet? Tā kā tādas govis! Meitenes, jūs kvieciet kā cūkas!
Nē, nu nekas jau sevišķs. Bet, bet, kur skatījās dienesti?
Tomēr, par spīti bēguļošanai, uz lielajiem pieaugušajiem dziesmu svētkiem mēs tikām, un visu to jezgu es atceros ar prieku. Atceros mūsu autentiskos Kursīšu novada tautas tērpus, kuri bija izmeklēti neglīti, kaut kādi brūni zaļi brunči, purpuļains krekls un neciešami savilkta melna veste. Atceros, ka estrādē bija atvērti daudzi andeļu stendi kā tādā gadatirgū, un tur pat varēja, ak brīnums, iegādāties tērpus no "Rīgas Modēm". Tērpu nenopirku, bet pirmo reizi mūžā nogaršoju "Baikālu", no tiem laikiem tā ir mana mīļākā limonade. Protams, ka naktīs netika gulēts, protams, ka mēģinājumi bija par daudz un nogurdinoši, protams, ka es arī gandrīz noģību, bet tā kā pubertātes periodā ģību es regulāri, tad no tā neko neuztaisīju, vienkarši, kad jutu, ka nāk ģībiens (savdabiga lauzoša sajūta mugurā), tad uzliku visam pofig un apsēdos. Pasēdēju, pazeminatais asinspiediens normalizējās un varēja celties atkal augšā un atkal dudinat: "Dziesmai šodien liela diena". Dudināt, kā jau otrajiem altiem pienākas.
|
|
|