|
|
|
Novembris 15., 2014
11:38
Priesteris Ilmārs Tolstovs vairākkārt uzsver, ka viņš nevēlas redzēt, to, ko redzēja Madrides centrā. Divi vīrieši skūpstījās. Nejautajot, vai viņš to vēlas, vai viņam, kā Eiropas savienības pilsonim, nav pretīgi skatīties uz šo nešķīstību. Nez, neesmu Madridē bijusi. Neatceros nevienu gadījumi, kad mani divu cilvēku skūpstīšanās būtu aizvainojusi. Tādi momenti aizslīd, neatstajot dziļākas pēdas apziņā, ka dūmaka, kas rodas no miglas pļavā, nevis no gruzdošā ugunsgrēka.
Salīdzinajumam šāds gadījums. Uz Ziemassvētkiem viena Latvijas banka bija nolēmusis saviem lielākajiem klientiem dāvināt kalendāru ar melnbaltām Rīgas fotografijām. Zināmas Rīgas vietas neparastākā rakursā. Tur kāda jūgenstila galva, tur kāds tornītis, tur kāds drupu fragments... Ar mūra fragmentu tad nu sanāca ķibele. Kalendārs jau bija nodrukāts, cik nu tur tie eksemplāri, viss tads smuks un gaumīgs. Tika izradīts lielakajiem bankas akcionariem. Un viens no lielajiem, pēksņi jautā: kas tad tas? Šitas neies cauri!
Visi to bildi bija simtreiz redzējuši, fotogrāfs, bilžu atlasītāji, kalendāra maketētāji, redaktori, korektori, iespiedēji. Neviens neko neredzēja. Man rādīja, es neko neredzēju. Bet viens akcionars redzēja.
Nu neko, nakti pirms Ziemassvētkiem, draudzīgais bankas PR kolektīvs ar vienkāršo zīmuli nez cik kalendāra eksemplāriem krāsoja ciet acīs neuzkrītošu uzrakstu uz sienas, kas sastāvēja no trim burtiem, pirmais h un pēdejais j, pa vidu, protams u.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |