Zum - 12. Aprīlis 2009

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi

Aprīlis 12., 2009


15:12 - Rīgas ainiņas
Iebraucot Rīgā pirmais protams duras acīs jaunais uperdupersuperpuper skaistais pelēki melni svītrotais lielveikals. Vakar gan tādas ļaužu masas kā pie atvēršana tajā nebija manāmas, tikai nelieli ģimeņu bariņi lēni peldēja iekšā priekšsvētku izklaidē.

Toties neparasts bija vēkšpēdus apgāzies džips tieši pai Daugavmalas reliņiem. Visu cieņu krasta margām, tā bija izturējušas. Policistu barnš smējās, jo viens pusis mēģināja neviekli pamukt, bet vai viņam tas izdevās, man nav zināms, jo autobuss mani nesa tālāk, un bez jebkādiem sastrēgumiem un aizķeršanās es ieligoju autoostā.

Autoostā, kamēr gaidīju paziņu, man piesējās viens īpatnis ar skaistu - Hellou!, un sākā vicināt man gar degunu zīmīti. Jau sasprindzinājos, lai palīdzētu atkal kādam nesaprašam ārzemniekam, bet nekā, nesapraša izrādījās vietējais krievs, kas grib man noandelēt priekškaramo atslēgu. Uz zīmīes tā bija smuki uzzīmēta un pierakstīts - key. Atteicu - paldies, nevajag. Nu varbūt arī, ka vajag, bet ne jau šādā veidā ar zīmīšu vicināšnu gar degunu mani var iekārdināt.

Bija nedaudz pirms desmitiem vakarā, kad beidzās koncetrs un kompānija bija ieplānojusi nopirkt aliņu, tādēļ uz centru no Kongresu nama devāmies lielā steigā. Nekur tuvumā nebija nekādas bodes, tālab mēs ar paziņu palēninājām riksi un sākām soļot normālā solī, kā cienījamām dāmām mūsus gados pieklātos. Toties jaunie pēkšni sāka nenormāli rikšot, it kā gribētu panākt aizejošo tramvaju (kurš nemaz pat nebija pareizais). Tomēr pēkšņi abi pazuda aiz stūra Vecrīgas virzienā un, kad mēs pieslājām, ieliņā neviena nebija. Saskumām, bet tad nāca apskaidrība, ieraugot dzelteno Rīgas balzāma veikaliņa izkārtni, no kura jau kā uzvarētāji atgriezās mūsus jaunieši ar alus bundžiņām un melnā balzāma pudelīti rociņās. Pēdējā brīdī. Aiz viņiem tika aizslēgtas durvis.

Pēc koncerta, gaidot tramvaju, mūsus kompānijai piesējās vēl viens krievs, jūtami zemgrādīgā noskaņojumā. Vienīgajam mūsu kompānijas puisim viņš prasīja uzpīpēt. Pusis pat nepaguva atbildēt, kad cieti un skaidri es un mana draudzene, noskaldījām duetā, ka viņš nepīpē. Uj, ka unkuls satraucās izdzirdot, ka atbildam latviski. KO, mēs krieviski nemākot? Vai tad esam aizmirsušas krievu tankus? Uz ko es strikti atbildēju, ka Kurzemē nekādi tanki neienāca, lai nesapņo un pagriezu unkam muguru, uzskatot, ka saruna ir izbeigta. Toties mana mazā, jaukā Liepājas draudzene, bija nolēmusis krievam parādīt, kas ir kas, pus pa krieviski (ja nu gadienā tiešm šis latviski nemāk), pus latviski sāka dikutēt. Es jau sabijos, ka abi saies matos, bet slava tebe gospodi, nāca tramvajs, tālab diskusija biedzās, jo steigšus bija jālec iekšā, jāieņem labākās vietas un jāsāk pasākums - kā nopirkt biļeti piepildītā tramvajā.

(ir doma)


Iepriekšējā diena [Arhivētais] Nākošā diena

> Go to Top
Sviesta Ciba