Zum - 18. Septembris 2008

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi

Septembris 18., 2008


07:06 - Mana draudzene.
Manai draudzenei 7 gadu vecumā nomira mamma. Krītamā kaite. Braukusi ar vīru uz laukiem Lietuvā, sastrīdējušies, katrs aizgājis uz pa savu ceļu. Atrada mammu pēc gada nākmajā pavasarī mežā.
Tētis, loģiski, sāka dzert vēl nežēlīgāk. Draudzene gāja internātskolā. Pēc tam iestājās Rīgā profenē mācītie par audēju. Pabeidza paralēli videni. Fabrikas izjuka. Atnāca atpakļ uz mūsu miestu. Strādāja par auklīti bērnudārzā. Dzīvoja vienu stāvu zemāk, kā es. Kad man nebija darba, palidzēja man iekārtoties par audzinātāju tai pašā benčikā. Satikās ar čali. Šis gan bija precējies, bet smuks. Pirmais čalis, pirmais sekss un bērnuks jau ceļā. Piedzima meita. Bērnudārzā palūdza uzrakstīt atlūgumu. Kad bērņuks piedzima, es ar savu tēti aibraucām viņai un viņas meitiņai pakaļ uz dzemdību namu (ar zaparožecu). Nebija jau neviena cita, kas brauc. Bēniņs auga, naudas nebija, tēvs dzēra, smagi. Dzīvoklā parādi krājās. Draudzene pārdeva visus sertifikātus, lai samaksātu daļu parāda. Bet tas neko nelīdzeja. Atnāca pavēste no tiesas. Tētuks nenormāli piedzērās un gandrīz aizdedzināja dzīvokli. Galu galā viņš bija strādājis tai uzņēmumā, kuram piederēja šī četrrstāvu sērkociņu kārbiņa un dzīvoklis bija viņam piešķirts par labu darbu. Bet nu tas pats uzņēmums viņu uzmeta... Tiesā lika izvākties līdz pavasarim. Galu galā mazs bērns un tā. Manai mammai tai laikā jau bija atdota māja. Un viens dzīvoklis atbrīvojies. Tas, kurā mēs ar bērnībā ar omi dzīvojām. Un mēs to dzīvokli piešķīrām manai draudzenei. Īre bija smieklīga. Tiesa, nebija siltā ūdens un centrālapkures. Bet gde naša ne proživala i viživala. Viņas tēti mēs gan baidījāmies pierakstīt, bet kur tad mēs būtu likušās. Tētis dzīvoja, dzēra, lasīja metālus un atkal dzēra. Draudzene aizgāja strādāt uz gaļas kombinātu pie konserviem. Vēl tagad tur strādā. Tētis bieži dzērumā kaut kur nokrita, tad viņai kāds pateica, kur, un viņa to vilka uz māju. Reiz tētis salima. Sūtīja viņu uz mūsu bēdīgi slaveno slimnīcu, tur tādu dzērāju negribēja turēt, atlaida mājās. Tur viņš mūsmājas kopējā tualetē nomira. Es jau sen kā biju Rīgā. Ak jā, Lieldienās, kad tētis vēl bija dzīvs, mēs viņu nofotogrāfējām, vienkārši muļķojāmies. Tā it viņa pēdējā bilde, vienīgā digitālā. Pēc tēva nāves draudzenei uzradās pielūdzējs. Sākumā likās normāls. Daudz viņai palīdzeja. Bet bija tāds grēciņš, alkohols. Skandāli kļūst arvien biežāki. nekur nestrādā, dzer. Draudzene pa to gaļas kombinātu. Meita jau liela. Šogad sāka mācīties ģimnāzijā. Tātad septītajā klasē. Vakar draudzene džeku izmeta no dzīvokļa. Viņš visu nakti klaudzinājās pie loga. A mēs tagad dzīvojām virs viņiem. Petro aizgāja lejā un piedāvājās šo aizvest pie mātes uz laukiem. Viņš negribēja. Laikam no rīta draudzene viņu ielaida. Vairs nedzird.
Zin, bet jūs te vāks, vāks. Lūk, kur ir vāks.

(26 raksta | ir doma)


Iepriekšējā diena [Arhivētais] Nākošā diena

> Go to Top
Sviesta Ciba