|
|
|
Septembris 14., 2007
09:42
Satiku senu paziņu. Viņš man par to un šito, bet es tik skatos tālumā un domāju, cik sen mēs esam pazīstami. No tiem laikiem, kad man bija astoņpadsmit un es viņam piesējos, nu, astoņpadsmit gados, es ceru, tas nav nekas nosodāms. Mēs daudz klaiņojām apkārt un daudz smējāmies, vai pareizāk, ironizējām. Laikam viņš vainīgs, ka daudzas sliktas lietas uztveru ar vieglu smīnu, nu, vieglāk tak tā. Un vēl domāju, viņš tik daudz skraida apkārt, tiekas ar visādiem radošajiem, vai tas viņa līmenim, ko devis, varbūt jā, bet man gan liekas, ka nē. Nu, ko es tur saprotu.
Tad ironiski, atkal jau ironiski, pajautāju: "Ko tu dari, ja netiec uz kādu izstādes atklāšanu?" Uz tādu jautājumu varbūt normāls cilvēks apvainotos, vismaz klusībā. Viņš nē, viņš sāk smieties un saka pavisam jautri: "Jā, ja ir vairākas vienā laikā, tad ir traki!"
Vēl es atcerējos, ka saplēsāmies pēc vairāku gadu draudzības, kad viņš mēģināja skūpstīties. Ak, mīļās, iedomīgās, kaprīzās cirslīšmeitenes, varbūt tieši jūs jāpmētā ar akmeņiem un nezin ar ko tur, ko tur, varbūt tieši jums Dimiteram jāveltī drastiski panti, jo varbūt jūs esiet tas grūdiens, kas liek zēniem izvēleties zēnus?
Izskrējām cauri tirgum, tikai es nebiju formā, kaut kur esmu pazaudējusi savu vieglumu un ironiju. "Cik labi, ka Tevi satiku!", tā viņš atvadoties. Bet es nodomāju, ka viņš vienmēr bijis man prieka avots, mans draugs - gejs. Nodomāju, bet nepateicu. Slikti, vajadzēja pateikt.
|
|
|