|
|
|
Jūlijs 3., 2007
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) zum | 21:56
Grēcīgajiem cilvēkiem piemīt dīvaina tieksme par dzīves pārestībām atriebties saviem tuvākajiem. Nu, tiem, kuri diendienā gatavi būt blakus. Kuri mēdz sadusmoties, bet mēdz arī tikpat ātri piedot. Kuriem vienalga, cik tev naudas un vai šodien tev bijusi veiksmīga diena. Kuri neuzbāzīsies, kad gribēsi atpūsties, kuri atnāks, kad tev būs slikti, kuri pažēlos, kad gribēsi, lai tevi pažēlo. Vārdu sakot, cilvēkiem, kuriem par tevi nav vienalga.
Un tad rodas dusmas. Agresija. Pret tiem - pašiem tuvākajiem. Kuri nekad nenodos. Kuri pacietīs. Ilgi.
Rodas dīvaina tīksmināšanās par viņu mocībām. Dīvaina tieksme viņus mocīt. Un skatīties. Kaut kur sirds dziļumos jūtoties nožēlojami.
Atriebība nevainīgiem cilvēkiem ir salda. Patiesībā - saldi-rūgtena. Sakrājusies agresija pret smaidošo pasauli pa pusei apzināti laužas uz āru. Un rod zināmas apslēpto sāpju burvības pilno atziņu, ka es varu darīt tev pāri, bet tu mani tāpat mīli. Un patiesībā justies nožēlojami, uzliekot man-dziļi-pofig-es-nemaz-nezinu-ka-tev-sāp [es zinu, zinu, ka tev sāp, es sāpinu tevi speciāli, jo man pašam ļoti sāp un es jūtos nožēlojami, bet izliekos, ka nesaprotu, kā tev sāp] masku.
Labot šo var ar diviem paņēmieniem. Paņēmiens nr.1 - pieņemt sevi. Iemīlēt sevi. Noticēt sev, atbrīvojoties no negatīvās dzīves pieredzes laikā uzskātajām atziņām par īslaicīgām perspektīvām.
Paņēmiens visai utopisks.
Paņēmiens nr.2 - ziepes. Lielas. Milzīgas. Iedarbīgs. Bet bīstams. (c)alexa
|
Reply
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |