|
|
|
Februāris 17., 2006
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) zum | 13:08
Autobusa šoferīts brauca kā sadedzis, katrā līkumā zīlēju, apgāzīsimies, neapgāzīsimies. Laikam mūsējo zaudējums slovākiem dikti ķēries pie sirds, citu ideju nebija.
Tā nu gonkoju un domāju, kā iemācīt, bet nezinu kā, bērnam pietāti pret cilvēkiem ( vai kustoņiem), lai viņš savas negācijas neizgāztu uz citiem, nu vismaz neapdraudot viņu dzīvību, ja ne labsajūtu. Reizē arī iemācīties nenoslāpēt jūtas, nenocietināties, neaudzēt sevī tumšu burbuli, kurš agri vai vēlu pārsprāgstu, ar sekām..., dies' zin kādām. Pagaidām mazā Dūda neaudzē ne lielus ne mazus burbuļus, uzreiz krīt zemē vai met prom, reizēm ar skaļu brēcienu, bet mēs tik - kuš, bērniņ, tā neviens nedara. Kā atrast līdzsvaru, kā noturēties uz robežas, kā iegūt stabilitāti, emocionalitāti nezaudējot. Kuš, bērniņ, tā neviens nedara!
|
Reply
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |