|
|
|
Jūlijs 19., 2005
09:55
Izrādās, ka vasara jau pusē. Atkal stārķi, briestošas labības druvas, zibens, lietus un spožs zaļums. Pielika mani pie kolorādo vaboļu lasīšanas, no pilsētas kundzītes lielāks labums jau nav gaidāms. Iedeva pat burciņu, kur vaboļus iemest, lai nebūtu jāpielieto varasdarbi. Sākumā kartupeļu lauks liekas pilnīgi zaļš, lekns un vaboļu neskarts. Tad parādas kādas cers apsēsts ar kniepadatgalviņas lieluma sīkuļiem, kurus nesašķaidītus burciņā iemānīt nevar. Noķeru vienu pieaugušu vaboli, smuku ar strīpām, un pa nākamo tupeņu ceru lumpačo palieli un trekni kāpuri, kas saņemti pirkstos, snaiksta savus tuklos rumpjus un lempīgās kājeles. Tie, kas vēl nav tikuši burciņā, atliec galvas un nikni draud ar priekšķepām, vēl mirklis un spļaus man virsū sārtas sulas pilienus. Gudrākie krīt zemē un paslēpjas starp zemes kukuržņiem. Jāatzīstas, neesmu nekāda uzcītīgā vaboļlasītāja, gudrākos, kas pamanās nozust, no zemes nekašāju, reizēm žēlsirdīgi piebeidzu citu mājinieku pusspiestos. Pie tam ievēroju, ka vaboles kaitē vārgākajiem laksties, dabīgā izlase, saproties. Lielajiem, leknajiem pārīti kāpuru nobarot ir nieks.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
