|
|
|
Februāris 3., 2004
20:12 - Turpinu
Puisis aprunājas ar strādniekiem par to, ka graudi šogad tādi nezāļaini, par laiku un par cenām. Pie caurlaides atdeva vajadzīgos papīrus, aizbrauca uz kantori, tur vēl nokārtoja šādas tādas pavadzīmes. Pēcāk, sēžam, gaidam. Neatceros, kā man aizdomas radās, kaut kas tur tāds virmoja gaisā. Neatceros, kā es sāku sarunu, tā sazvērnieciski, tā caur jokiem un puisis negaidīti kļuva vaļsirdīgs. Redz zagtus graudus nodevuši, no spirta krutku jauks, bet”koleģi” pa tam lāgam rūpnīciņas kasīti aptīra. Busiņš arīdzan bija zagts, tak nebūtu ņēmuši, ja zinātu, cik izburbusi tā iekšpuse. Atnāca “kolēģi”, parunāja ar “šefu”, viņš atdzinās, ka man pastāstījis kā “ mēs no sūda zeltu taisām”. Glūnīgais gan satraukājās, satraukājās, tā kā man piedraudēja, bet neko, braucām. Iebraucām Kandavā, šamie aizjoza uzēst, mani atstājot busu sargāt. Vispār jau manī jaucās pretrunīgas jūtas, varētu patēlot brašo “privātdetektīvu” un vienkārši šos nodot, tas gan būtu valstiski, bet nesmuki, labu atdarot ar ļaunu, varetu ieslīgt “pohujismā” un izlikties neko neredzot, tas būtu nevalstiski un, ja šos tagad pieķertu, mani varetu sodīt par līdzzināšanu. Beidzot nolēmu ka uz milzīgā “legalā” valsts nozagšanas fona tas tāds nieks vien ir, un jautri izbaudīt situāciju. Nodomaju, un nozagu zagļiem bikucīti spirta, lai sasildītos, baigi auksts bija.
Tā nu braucām. Ceļabiedri, ar jau tadi kā iesiluši, un glūnīgais sāk vāvuļot, ka par vešanu vajadzētu tā kā samaksāt.
E s. Naudas man nav, varu piedavat mūzikas plates.
G l ū n ī g a i s. Naudu nevajag.
E s. dalecis Ar Jauno gadu solijos nedzert, nepīpet un nebučoties. Abus pirmos jau esmu pārkapusi, vismaz viena lietiņa vēl varētu palikt.
Š e f s. smaidigs Nu, pabučoties jau var.
G l. strikti Bučoties nevajag.
Es. visszinigi Tā tikai prostitūtas dara, viņām darbs ir līdz jostasvietai.
G l. īgni Nezinu, neesmu prostitūta.
Klusums
Iebraucam Slokā. Un ta kā neko no manis vairs neslēpa, tad pie vilciena stacijas mani neizsēdināja. Piebrauca pie daudzdzīvokļu ēkas un iznesa televizoru. Interesanti, viens puisitis pagalmā palīdzējas onkuļiem busiņa durvis pieturēt, lai dabūtu verķi iekšā.
Kā tas bij, ka ne, sakām mēs ar mazgadīgo pušeli, aņukus stastīt, nepieklājigus. Par dzīvi parunajām, un kaut kas mani tirdija iepīt pasaciņu par Čipolino, to vietu, kur Ķirbītis neatļautā vieta uzcēla majiņu, un kad šo apcietināja, teica: “Šajā valstī cietumā sēdēt ir gods”. Skatos, Glūnīgais pārliecies pār stūri un šņukst.
Pirms Rīgas paņēmām vēl vienu stopotaju, uzsēdinājam uz teļļuk un aizvedam, kur vajag. Atbraucām Pārdaugavā un gandrīz negribejās šķirties, jauki bija, bet, kad saka prasīt, kur dzīvoju atjēdzos ar ko es runaju un viņi arī atjēdzās...
P.S. Kad tās pašās dienas vakarā kadā Vecrīgas bārā es emocionāli savam kursabiedrenēm stastīju pieredzēto, viens zaķis izsaucās: “Kur ir tādi zagļi, es arī gribu!”
|
|
|
