spēles dalībnieki novietojās skapjveidīgos objektos, tjipa skapjos, cilvēka auguma augstumā un kkur 2-3 metri garumā, tādā platumā, ka cilvēks var normāli apgriezties ap savu asi. Karoč visi atrodas tajos skapjos. Jāatrodas vertikāli, kas neiztur, apguļas, apsēžas vai tamlīdzīgi, skapja malas pazūd un atnāk lielais ļaunais ērglis vai kāds cits monstrs ar spārniem un knābi un savāc upuri. Vinnē tas, kurš paliek beidzamais vertikāli. Tad meitene viena vinnēja tipa, džeks ar viens bij palicies dzīvs. atlidoja maitu ērglis, meitene nezināja, ko īsti darīt, i jams deva šai izvēli, vai nu dodies prom, tipa uzvarējusi, vai nu apēdīs jams viņu. nu šī devās prom. sienas bij pazudušas. blakus skapja teritorijā gulēja 5 beigti/nogurušie. jamie nedvesa vairs ne skaņas, i ērglis gatavojās jamos savākt. nu jā, spēle notika klajumā meža vidū.

džeks ar skuķi, lielā zālē, tipa senlatviešu dzimtsarakstu birojs. nekādas mega kleitas, nekas īpaši svinīgs, viss tāds vienkāršs. karoč jamie stāvēja rindā uz laulības reģistrāciju.

bija kaazas. bij atbraucis shrilankietis no zviedrijas, tad nu mees ar Eviju shtukojaam, ka jams vareetu parakstiities kaa liecinieks.

braucu vilcienaa. laikam ka pabraucu garaam vajadziigai pieturai, taadeelj noleemu lekt aaraa. iveelos no vilciena, visapkaart balts sniegs. tad uz veedera raapoju prom uz mezhu- tur bij taads zaljsh zaljsh mezhs. man pakalj no vilciena suns izleca. meegjinaaju no jamaa beegt. liidu liidu pa tacinju kuru skatieniem nosedza eglju zari. zalji zalji. tad aizsleepos aiz koka taadaa kaa iedobumaa, priekshaa veel biki kruumi bija. un tad mekleetaaji paraadiijaas. to viduu arii mans jaunaakais braalis. jamais mani atrada. tad saaka mani iztaujaat kaapeec beegu kas un kur un kaapeec.

biju pie tilta. tā pakājē. pie manis žigulī piebrauca bijusī kaimiņiene, jamā tip ārste. un tad bija fiška, ka jāizvēlas- vai nu jamā mani aizved šķiet līdz mājām un es metu ārā savu cigu paciņu, vai arī cigu paciņu paturu un eju ar kājām. pie tilta balsta bija miskaste. nu tad es izmetu tur ārā to paciņu. a kas tālāk bij figviņzin.

sieviete ap 40.g. veca vai tamlīdzīgi, māja apšūta ar koka dēlīšiem. jamā iet pa māju, slēdz vienas pēc otrām durvis aiz sevis ciet. tip viss apnicis, vai no kaut kā bēg i negrib nevienu redzēt vai dzirdēt. vai nogurusi. uzkāpj lielas telpas pašā augšējā stūrī, tur durvis, tās ar aizslēdz, un tad ir pēkšņi pirmā stāva līmenī uz nelielas terases, tur guļ uz vēdera. saule spīd. tad jamo atrod jamās ģimene šķiet- vai nu sastājas riņķi vai blakām, bet neviens jamo neceļ augšā i netraucē jamai gulēt. visi jauni cilvēki.

sencīšu mājas, saucu kaķi iekšā. saku kis-kis jamā nāk, ņemu ķepās, jamā skrāpējas un skrien prom. atkal atkārtoju, jamā atkal skrien prom. beigās jamo vilinu ar kis-kis līdz viņa atnāk, nāk iekšā kāpņu telpā, tad kāpņu telpas durvis ar krampīti ciet. kaķa skrāpējieni riebīgi.

man uz labās rokas bij tāds vidēji plats zelta laulību gredzens. blakus saderināšanās gredzenam.

bija piedzimis sīkais. tipa it kā meitene, it kā puika, nu nevarēja tur saprast. jamam gan bija baigais caurums ar kautko iekšā nesaprotamu starp kājām, bet neviens neriskēja noteikt dzimumu. tad mazulis meklēja ar lūpām kur paēst, šim tika piespēlēts zīdaiņu pudeles mīkstais gals, bet pašas pudeles tur nemaz nebija. pie krūts mazulis tā ar netika. bet nekādas brēkšanas ar nebija. pēc tam devos ar jamo uz rokām uz kautkādu gaiteni, tur bij bildes pie sienas rāmīšos, bij tāds krēslains, kautkādi krēsli vēl bij gar sienām salikti. un bij arī skapji pie sienām tipa tādi kā ugunsdzēsēju piederumu skapji, bet tik tur kkas cits bij iekšā. a kas- neaceros. tad sīko ienesu istabā. tur tip divas dakteres šķiet. abas stāvēja un skatījās uz sīko. a jams tika uzcelts uz galda, apklāta ar pabiezu, mīkstu drēbi šķiet. tad nu sīkais tur sēdēja, ik pa brīdim jamam notrīcēja kreisā kāja un labā roka. mēģinājām visas 3 rast izskaidrojumu, kādēļ tā. beigās tika izspriests, ka tas varētu būt aizgūts no manis- tip man ar reizēm noraustās kāja. nu neko, pēc tam tika konstatēts, ka sīkais tomēr top par puiku- meiteņu dzimuma iezīmes sāka izzust. tad jamais tika koridorī noguldīts uz krēsliem, jamam uzvilku plānu kombinzonu, tad ieliku iekš biezāka gaiši zila kombinzona. ak jā, pamperus jamais ar nevalkāja. lieliski iztika bez. njā, glīts puika jams bij, gaišiem matiem, lielām zilganām acīm.

kautko ņemos pa darbu vai mājām, vienu brīdi ar mēli taustot muti, piefiksēju, ka man ir zobus koriģējošā platīte mutē (bij kādreiz tādas no rozīgas plastikas laikam ar metāla stīpām zobiem), aukšējiem zobiem. sāku domāt, kam man tāda, ka ļoti sen jau nevaig man tādu tip, bet nu ja jau atkal vajag, tad ar jālieto.

Redzēju tantuks , jamā braukāja ar savu ūberkūlo velosipēdu, tādu platu stūri un uz stūres speciālā velosipēdu soma piekārta ar daudz maziem nodalījumiem. Soma bij, šķiet, zaļā krāsā, un nosedza visu velosipēda stūri. Tik neatceros, kur jamā rokas turēja, bet kautkur šķiet, uz stūres tomēr, bija brīva vieta šām.

No kalna nogāzes vai kautkā tamlīdzīga braucu ar velosipēdu, ietriecos stāvvietā stāvošajā busiņā. Bail bija, bet sāpes nejutu. Tur bija arī citas mašīnas novietotas, tā ar nepieleca, kā es varēju busiņam perpendikulāri sānos ienesties, ja blakus šam citas mašīnas stāvēja.