| |
[2. Nov 2007|20:28] |
|
Negribu izlaist treniņu Kalngalē, bet uz Doma laukumu tak jāiet. Vai pastāv kaut niecīga iespēja, ka tautas sapulce ilgs līdz trijiem pēcpusdienā? |
|
|
| |
[26. Okt 2007|14:38] |
"Brīžiem man pat likās, ka tas ir viss, ko no dzīves vēlos - iet un skatīties. Es varētu būt skatītājs. Ceļot un skatīties." (c) Citronmeetra
zem šī es arī varētu parakstīties.
No otras puses, nepamet sajūta, ka in general vienmēr esmu bijusi skatītājs, klausītājs, lasītājs - teiksim tā patērētājs, nekas no jauna nerodas, tik krājas kaut kur smadzeņu krokās. Ja neskaita dažas patiešām labas šaha partijas un divas foršākās meitas pasaulē, kas gan, stingri ņemot, nemaz ar nav mans nopelns. Nu vēl pārsimt grāmatu, kas būtu varbūt citādākas iznākušas, vai nebūtu iznākušas.
Cibas Dievs, vai dzirdi? Man gribas ko jaunu pieredzēt! |
|
|
| |
[20. Okt 2007|22:34] |
vajadzēja lasīt visko darbam, bet pabeidzu Kristofas "Lielo burtnīcu" un Šagāla "Mana dzīve", abas ļoti patika, īpaši Šagāls.
Kalngalē bij ne pa jokam vēsi, būs jādomā, ko vilkt treniņos mugurā ziemā, Uldis smejas: esot tikai divas iespējas - vai nu jākustas ātri, vai jāģērbjas silti.
Vicojoties ar skolotāju, sabojāju ieroci, uz šķēpelēm saplēsu pirkstu, vairāk asiņu nekā tās nelaimes, koncentrācija galīgā sviestā, skolotājs vairrākārt sauca atpakaļ īstenībā.
Alnis vēl aizvien klepo, cīnās ar svaru un nes mājās labas atzīmes, cerams tiks galā arī ar parādiem, mazais strādā un mācās, gandrīz nemaz vairs neredzu. Tā arī būs, katra aizies savā dzīvē, interesanti gan -ko es darīšu ar savējo. Labi, tad jau manīs.
Rīt pie jūras. |
|
|
| |
[18. Okt 2007|10:22] |
pirms darba tomēr aizgājām ar Alni uz piketu, un pareizi darījām. Tomēr sajūta dīvaina, kad apkārtējie piebalso jebkuram sauklim, piem., Nost ar Klavīti!, Atlaist Saemu!, Nost ar Šleseru, Nost ar Šķēli!
Kliegt nav manā dabā, bet Demisiju paģērēju līdz ar citiem. |
|
|
| parviskautkounneko |
[24. Sep 2007|00:18] |
Ja es būtu nees, es gribētu rakstīt kā citronmeetra.
Alnis blakusistabā klepo bez apstājas, mazo redzu vairs tikai pa naktsmellumu un arvien retāk.
Treniņā viss pamazām notiek, mirklis un spēkavīrs bij zemē, es jau neko, tik centos atkārtot skolotāja kustību, pēc brīža jau biju zemē es, un skolotājs smaidīja un izlikās samulsis.
Žēl, ka drīz jāpārceļas uz zāli.
Tāpēc spītīgi turpinu peldēt jūrā, sestdien jau bij ko turēt, sajūta savāda - aukstums kā sitiens, tīri fiziski sāp, pēcāk gan liekas, ka var kalnus gāzt.
Mežā sēņu ka biezs.
Vakar libānietis, šodien baroka opera, un vakaros Mīļotā, Skukai bij taisnība - fantastiska grāmata, sapņos redzu savus meitēnus, te mazus, te tīņus, te lielus, vakar lēcu no kraujas ūdenī mazajam pakaļ.'
Mašīna remontā, kolēģi aizdeva mazu no visām pusēm apdauzītu, interesanti - katrs otrais uzskata par savu pienākumu apdzīt.
Pēc divām nedēļām Frankfurte, negribas braukt.
Jaunajās kantora telpās nav omulīgi.
Kastaņi šogad vareni, īsti mutanti, dzērveņu daudz un āboliem i gala neredz.
Nekā vairs nav uz mēles.
Ar labunakti |
|
|
| |
[12. Sep 2007|22:34] |
Šodien atkal bija gara diena.
Pabeidzām pārvākšanos uz jauno kantori Čiekurkalnā. Beidzot datori, printeri, skeneri, tīkls, internets, grāmatu un manuskriptu kalni ir savās vietās. Gandrīz atkal pazaudēju nulle kā atrasto manuskriptu.
Peldējos jūrā, kaifīgi.
Treniņš bija lielisks un skolotājs paslavēja, par ko man kā mazam bērnam prieks.
Viss, protams, nevar būt labi: meitenes saaukstējušās, un vecāki mūs visus bērnus izsauc uz ģimenes sapulci, bažījos, ka tik nav kādas ziepes. |
|
|
| |
[12. Sep 2007|22:32] |
|
Jauki, ka neesat mani atdraugojuši. |
|
|
| priecīgs prāts |
[5. Sep 2007|23:02] |
Sen te nav būts, bet vajadzēja ieskriet un palielīties, Akmeņragā bij lieliski, vētra un dzintari it visiem draugiem, un gaidīšot mani atkal citu gadu, tas labi.
Bet vislabākais bij šīsdienas treniņš - skolotājs teju man vienai pašai. Ticiet man, tā bieži negadās, tā vispār nekad negadās.
Bij vēl kaut kas labs, ak jā, atradām darbā manuskriptu, ko turējām par neglābjami zudušu, arī tulkotāja bij tādās domās, te tas pēkšņi uzpeld kā dzīvs.
Un jūra bij vēsa un gluda kā spogulis. |
|
|
| |
[30. Aug 2007|22:55] |
rīt braucu uz mīļo Akmeņragu. Ja tur bij forši februāra sniegos, būs tak, jādomā, jauki arī šoreiz. Jātuntuļojas laikam pamatīgi. Pa ceļam vēl uz Sabili klausīties Venecuēlas stāstus. Alnis brauks līdzi, nez, ko teiks par zvejnieku būdiņu un labierīcībām kāpās. Būs katram gadījumam jāpaņem kompis līdzi ar filmām un mūziku.
Aiz ko tā negribas somu krāmēt, skumji un vientulīgi, netieku gudra. |
|
|
| |
[23. Aug 2007|22:14] |
sen te nav būts, nekur nav būts, kur nez paliek viss mans laiks.
ja notiksies, kā gribētos, rītvakar uz sirdsapziņas vairs neguls neviens pats teksts. |
|
|
| |
[11. Aug 2007|00:06] |
|
Nebij tik ļauni, kā baidījos, turklāt māja tiešām neparastā vietā, tieši pie kapiem, no balkona var redzēt mazu pareizticīgo baznīciņu, māja un dārzs kalnā uz terasēm, un kaķēns, kas bij atnācis pasērst, bij izcili skaists - trejās krāsās un garam kājām. Bijām aizgājuši arī līdz Meinerta baznīcas drupām, savāda sajūta iet pa Daugavas gultni un skatīties saulrietu. |
|
|
| |
[10. Aug 2007|15:09] |
| [ | Garastāvoklis: |
| | sapīcis | ] |
stulbi, stulbi un vēlreiz stulbi ir ievērot nerakstītus likumus un braukt uz korporatīvo pasākumu pie tiešās priekšniecības, nevis doties uz treniņu, peldēties vai kaut vai strādāt pie manuskripta. I nedomāju piebalsot, tiem, kas pieklājīgi jūsmos - cik Tev skaista māja, kāds mauriņš, sunītis, kaķītis utt. utjp. Besos un darbā ar neko nedaru. |
|
|
| |
[7. Aug 2007|00:37] |
palasījos savus pēdējos ierakstus - vienvienīgi "es", "man", "forši", "treniņš", "lasīšana" un visa veida ūdeņi, pa vidu, dabiski, meitēni, skolotājs un vēstules.
Drausmīgi boring, bet sajūta pārsvarā laba, it kā dzīve kūsātu. |
|
|
| |
[6. Aug 2007|23:38] |
šodienas treniņš man ļoti patika, citreiz es kautrējos, kad esam tikai es, skolotājs un lielais, stiprais spečuks, viņiem droši vien garlaicīgi ar tādu zaļu gurķi, bet man forši, visko jaunu dabonu dzirdēt, redzēt un izmēģināt.
bet jūrā ūdens bij pārāk silts. |
|
|
| |
[5. Aug 2007|21:06] |
|
stulbākās divas dienas pēdējā laikā, ja neskaita ezera forsēšanu |
|
|
| |
[3. Aug 2007|11:29] |
|
izlasīju to slaveno interviju, ar mokām tiku līdz galam, šitāda putra cilvēkam galvā. Pievērsīšos labāk Skaistuma vēsturei |
|
|
| |
[30. Jul 2007|14:34] |
|
atvaļinājumam ir tikai viena slikta īpašība - tas vienmēr beidzas parāk ātri. |
|
|
| |
[28. Jul 2007|10:49] |
vakar bija tāda drusku savāda diena:
pamodos vēlu, tomēr mēģināju to vingrinājumu, kas jāpilda vismaz divdesmit minūtes, esmu vārgule, ij pusi nevaru izturēt, šovakar mēģināšu atkal, skolotājs saka: jāieslēdz griba un mazliet jāpaciešas - ķermenis tikai mēģina tevi piemānīt, īstenībā tā var stāvēt stundām ilgi.
pēcāk strādāju lapenē, šoreiz pie jēdzīga teksta, bet tēvs visu laiku staigāja apkārt, samācies kā negaisa mākonis, tā arī nesapratu, par ko. Un tas traucē, no tiesas traucē, it kā es vēl aizvien būtu mazs bērns un gribētu lai tētis ar mani un visu pasauli mierā.
pirms treniņa peldēju ezerā, sākās negaiss un lietus, bij drusku bailīgi, bet ļoti forši.
treniņā svinējām dzimšanas dienu, es arī gribētu būt tik jauna, kad man būs 61. Tā arī būs, kā bankā. Vismaz gribas cerēt. Jo īstenībā neko vēl neprotu, mirkli neuzmanījos un piezemējos dubļos kā tāds pelavu maiss.
tad vēl vēstule |
|
|
| atpakaļ mājās |
[24. Jul 2007|21:06] |
vecā,labā Parīze nav daudz mainījusies, vismaz es nepamanīju milzu pārmaiņas, ja neskaita riteņu nomu par simboliskām naudiņām, baigi forši, turklāt visur, kur vien tiem pienācās būt, pa kādam arī bija pieejami. Vienīgi Boloņas mežā nebija, kur tieši gribēju braukāties.
Visspilgtākie iespaidi man šoreiz par ērģeļu meistarklasi, ko pavisam nejauši izdevās dzirdēt un vērot baznīcā netālu no Les Halles; Pompidū centru, kur, kā parsti pavadīju teju visu dienu, un Perlasēžas un Monparnasas kapsētas, kur agrāk nebiju bijusi un kas mani paņēma savā varā un pēcāk rādījās sapņos.
Bez kurioziem jau arī neiztiku: ieslēdza mani publiskā parkā - žogs apkārt, visi vārti automātiski aizslēdzas deviņos vakarā, sargs pasaka - sory ferme un pazūd tālēs zaļajās, daži vjetnamieši vai korejieši tur vēl ganījās, neko jēdzīgu no viņiem tā arī nesadzirdēju, drusku satrūkos no iespējas pavadīt nakti parkā vai rāpties pāri sētai, beigu galā pamanīju mazus nošmulējušos parīzēnus citu pēc cita pazūdam krūmos, šiem, jādomā, šaurā sprauga starp žoga posmiem bij labi zināma, paldies Dievam izspraucos arī es.
Mazais sajūsmā, Alnis apmierināts, resp. viss forši.
Nez, kas te labs pa nedēļu noticies? |
|
|
| |
[14. Jul 2007|08:59] |
Alnim nu ir atestāts kabatā, forši
un atvaļinājumu varu uzskatīt par sākušos, tikai pirmdien vēl jāatdod iekavētais darbs, un tad uz Parīzi prom
pa vidu vēl Lapiņi, dārza svētki un treniņš
jā, un maksimāli maz gribu mantas ņemt līdzi uz pilsētu brīnišķo, būs Rozes blociņš jānopērk un saraksts jāsastāda
vau par polisēm gandrīz aizmirsu |
|
|