|
28. Jul 2007|10:49 |
vakar bija tāda drusku savāda diena:
pamodos vēlu, tomēr mēģināju to vingrinājumu, kas jāpilda vismaz divdesmit minūtes, esmu vārgule, ij pusi nevaru izturēt, šovakar mēģināšu atkal, skolotājs saka: jāieslēdz griba un mazliet jāpaciešas - ķermenis tikai mēģina tevi piemānīt, īstenībā tā var stāvēt stundām ilgi.
pēcāk strādāju lapenē, šoreiz pie jēdzīga teksta, bet tēvs visu laiku staigāja apkārt, samācies kā negaisa mākonis, tā arī nesapratu, par ko. Un tas traucē, no tiesas traucē, it kā es vēl aizvien būtu mazs bērns un gribētu lai tētis ar mani un visu pasauli mierā.
pirms treniņa peldēju ezerā, sākās negaiss un lietus, bij drusku bailīgi, bet ļoti forši.
treniņā svinējām dzimšanas dienu, es arī gribētu būt tik jauna, kad man būs 61. Tā arī būs, kā bankā. Vismaz gribas cerēt. Jo īstenībā neko vēl neprotu, mirkli neuzmanījos un piezemējos dubļos kā tāds pelavu maiss.
tad vēl vēstule |
|