Atceros savu vainīgumu. Padomāju kārtīgi un atcerējos. Var jau būt, ka ir bijis arī kas senāks.
Liekas, ka bija man 4 gadi (vai mazāk), kad omes mājā bija kārtējā rosība. Tad man gribējās no visiem nolīst un es paslēpos aiz kubkrēsla un tur, savā nodabā, pinu no pārklāja bārkstīm bizītes. Mani sauca, bet es pat nedomāju atsaukties. Nuja, vēlāk bija brāziens un tad jutos vainīga. Bet ne par to, ka liku uztraukties, bet par to, ka man patika, ka citi tā skraidelē un mani meklē.