Arvien biežāk piezogas doma, ka varētu noalgot kādu, kas reizes 3 nedēļā varētu Peļuku uz pāris stundām izvest ārā pastaigāties. Es tikmēr varētu mierīgi sakārtot māju un veltīt mazliet laika sev. Tikai sev.

A ta māju savākt, kad viens vislaik rāpo pakaļ un ieķeroties svārkos ceļas augšā, grūti nākas. Nemaz nerunājot par to, ka tad, kad es gribu šūt, vienam nenormāli vajag šujmašīnas pedāli. Nu tā vajag, ka no kājas apakšas rauj ārā.