No rīta pamostoties un atverot aizkarus,es pamanīju fantastisku koku.KOKU!!!Dažnedažādākās krāsas!Lielas,garas lapas.Katra savādāka un pat vienā lapā vairāki toņi.Un kā es nožēloju, ka savu aparātu atstāju tēvam ...tā būtu vnk fantastiska bilde.Es kā sastingusi stāvēju pie loga un vēroju katru lapu kustību vēja...fantastiski!Tik dzīvi,krāsaini un skumīgi vienlaicīgi...tā vien šķita, ka koks izstaro siltumu, kas pievelk kā magnēts. un acīs sariesās tik skumjas laimes asaras....neaprakstāmi...
es aizgāju uz virtuvi pēc lielas glāzes piena, ierāpos gultā un turpināju vērot KOKU.tāda sajūta, ka pat putni jūt koka eleganto šarmu un garāmejot apstājas,lai pagrieztos un papriecātos.es jau nezinu vai viņi tiešam to redz un saprot.es gan...
un pa ilgiem laikiem man pārņēma žēlums,ka esmu pazaudējusi savu garo,melno cigarešu iemuti un esmu atdāvinājusi ķiršu tabaku...nu ja,es taču nesmēķēju.It kā.bet tā sagribējas... es pat sjutu gaisā ķiršu tabakas aromātu.šķiet,ka KOKS gribēja,lai es to sajūtu...un es sajutu...