Cik tveicīga, cik vienmuļa diena!Vasaras svētdiena pie ezera.Viņa skatijās uz audeklu, uz krāsām un otu,bet gleznot nevarēja.Vai krāsas pasaulē bij izdzisušas,jeb viņas acis kļuvušas bālas? Tas,ko viņa mīlēja, neatnāca. Jau labi sen viņš vairs nenāca.bet vai viņu varēja vainot?pārāk smaga un pieķērīga bij viņas mīlestība,lai varētu kādam patikt.Kā viņš reiz teica,kad pēc ilgas,moku pilnas atšķirtības viņi bija atkal tikušies:- Es katru dienu domāju par tevi, bet nespēju aiziet pie tevis.Man bailes - tu gribi mani pakļaut.Ar tevi es tikai celtos, bet gribu būt brīvs.Ja būsim kopā,tūlīt sāksies nesaskaņas.Tu varbūt neko neteiksi,bet cietīsi.Un es to jutīšu.No tevis nāk traģisms kā melns mākonis.Tu esi gudra un tomēr neredzi mani tādu,kāds es esmu,- manī ir kautkas no kabatas zagļa. Tā viņš negaidot bija nobeidzis savu runu pa brīvību. Ar noliektu galvu viņa sēdēja un domāja par sevi un viņu.Skaista,nopietna un skaidra, sava šķietamā cildenuma un skaidrības nomākta. Viņš bija tagad pie kādas citas sievietes - vilinošas, izvairīgas,brīvas, brīvas,viņam nepakļautas.Vai tadd viņas mīlestība bija kas labs - it kā akmens pašai un otram kaklā.it kā viņa meklētu glābiņu pati no sava smaguma divatnības laimē. Lēnām viņa aigāja pie ezera.Tveicē tas gulēja nekustīgs - kā Nāves jura.Viņa atcrējās, kā bija meklējusi savu iekšējo brīvību.pagājusajā rudenī aizbrauca viena pie Melnās jūras - tik zili zaļas kā tirkīzs.Kalni staroja,magnoliju čiekuri išāvā kā lodes spilgtas, sarkanas sēklas, visur staigāja mīlētāji. Tikai viņa gāja viena.Kā gadu pēc gada.Viena? Nē,viņš katru mirkli bija viņai līdzās,liedza viņas dvēselei atvērties citiem cilvēkiem.Vienu dienu viņa neizztureja - norāva cieto,lielo magnolijas lapu,iešvīkāja tanī savu vārdu un viņa adresi,pielīmēja lapai marku un iemeta pastkastītē.Pasta ļaudis brīnišķā saudzībā šo lapu viņam bija aiznesuši.Viņš vēlāk teica:- Es biju laimīgs.Visu dienu turēju lapu rokā,pat darbā aizgāju ar to. Un tomēr nepārvarama plaisa bija starp viņiem. Pēkšņi pār ezeru nošalca it kā nopūta.Kas nopūtās viņai līdz?Viņa pacēla galvu un ieraudzīja,ka no apvāršņa,strauji milzdams, tuvojās melns padebesis.Otrā nopūta jau aizvēlās kā brāzma. Viņa iegāja atpakaļ dārā.Un spēji apstājās. Vējš,no tālumiem skriedams,bija sagrābij magones.Sarkanas un mēļas,tās locīdamās piekļāvīgi slīga pie viņa neredzamām,elsojošām krūtīm.Ar nesaudzīgu roku tas noplēsa mīkstās ziedlapas un, tālu aizvirpuļodams, noplāja kailajās vagās. Viņa stāvēja, dziļi un brīvi elpodama.Zem negaisa apēnotajām debesīm lapas tik maigas un žilbinošas gulēja uz tumšās zemes.Patiesi, viņa redzēja pasaules krāsas! Pirmais zibens iespīdēja viņai acīs. Viņa strauji ieskrēja verandā,satvēra otu un - blāzmām plaiksnījot,lietum šalcot - gleznoja magoņu lapas melnajās vagās...