│₪│₪│₪│₪│

Bijām ar to 17 gados iebaroto kokaīnu, Oskaru.
Es tiešām nezināju, ka viņš nav pat zāli smēķējis. Uzzināju tikai pēc mēnešiem.

Man bija nenormāli naudas. Es vilku viņu pa geju klubiem. Sēdēja ar mani uz kādām centra kāpnēm, 5-os no rīta, vasarā, kad mums ecstasy tā per "tik nenormāli krutu džeku vēl nebiju saticis, kā tu"

Es biju Rīga, visā lieliskākajā iesaiņojumā, paaudzēm rīdzinieks. Viņš bija Talsi. Mazpilsētām parasti kompleksi, kaut džeks ir reāli spējīgs.
Arī Busulis bija mūsu kompānījā, no Talsiem. Paskat, kā puisis izsitās.

Buutu interesanta vispasaules, vai visrietumu vai vismaz visvalsts aptauja tiem cilveekiem kas izveeleejushies radiit beernus - kaads tam bija iemesls?

Mani ljoti amizanti bet arii no sirds sajuusminaaja Agneses Irbes rakstiitais, ka (senaak) "absolūtam vairumam tomēr ļoti pievilcīgs šķiet pretējais dzimums, viņiem šīs pievilcības rezultātā gluži dabiski dzima bērni, kurus kaut kā nebūt tomēr uzaudzināja, ļaujot paaudzēm nomainīties." Es nekad neesmu sapratusi tos paarus, kas var gadiem nodziivot bez beerniem, bez gjimenes veidoshanas. Un esmu jau vairaakkaart varbuut naivi rakstiijusi, ka ja vien man buutu nauda (un tagad arii varbuut veel jauniiba) tad apbeernotos ne pa jokam. Viens no pashiem skaudraakajiem aspektiem manaa dziivee man ir bijusi nemitiigaa nepiecieshamiiba izvairiities no gruutnieciibas. Tas vienmeer ir shkjitis kaa attieciibu truukums kaut kaads bez maz vai, taa it kaa es nedziivotu pilniibaa, bet izvairiitos un apdaliitu savu esiibas noluuku. Un protams, veel viens skaudrs aspekts, peec tam kad ir beerni ir, ka nav neviena apkaart no tavas gjimenes kas par vinjiem priecaatos, kas vinjiem maaciitu lietas.

Vismaz manai paaudzei jau no beerniibas / pusaudzhu gadiem maaciija, ka galvenais ir individualitaate, karjera un personiigi panaakumi - gjimeni neviens nekad nepiemineeja. Taapeec izveeloties gjimeni un beernus, lai arii tu it kaa zini ka it's the right thing to do, you also feel like you are failing your potential. Basically you feel like you are failing in both areas constantly, because you have two competing knowledges.

Man shkjiet rietumi ir neatgriezeniski individuaalistiski, agnotiski un zudushi. Ja vien tu neesi taads pats neglaabjams romantikjis, kam beerninjsh vienkaarshi shkjiet kaa miilestiibas turpinaajums par spiiti apstaakljiem vai sekaam, tad demograafija nekaadi neuzlabosies.

Ja vien valdiibas nesaaks maaciit cilveekiem, ka personiigi panaakumi un individuaalisms nav nemaz tik svariigi - how likely is that..

Vairākas reizes ar Kārli ir ņemts ecstasy. Viņš bija atzīts viesmīlis smalkos restorānos.
Bijām vienā no viņa bijušajām darbvietām. Man pizģec kā ecstasy sāka pērt. Es novilku restorānā apavus, un saritināju pēdas zem sevis uz komfortabla dīvana. Kārlis aizturēja elpu, nepasakot "tas pilnīgi nav pieļaujams". Uz ecstasy tu drīksti visu, un cilvēki vēl applaudēs. Tas ir pamatots pieredzē.

Ar Kārli ņemt ecstasy ir cool. Ar Guntu arī. Laiku, kad biju uz ecstasy, abi novērtēja "es tevi saprotu, ir tik nenormāli labi".
Lūk, Kārlis nobijās, jo apgūlos Doma laukumā, zvaigznītē. Mēs pirms tam jau darījām shit. Bet Kārlim ierubīja "Beidz. Tūlīt policija būs klāt. Celies augšā". Es pasmaidīju, un piecēlos. Nu nē, mēs to nepārvērtīsim par bad trip

ir tikai 1 gadījums, kad bija neprāts. es iedevu kokaīnu 17 gadus jaunam puisim, kurš pat nebija smēķējis kaņepi.
viņš bija tik advanced, ka šķita, pilnīgi visas drogas ir lietotas.

vēlākie grēki neskaitās. es devu drogas, pat postoši, cilvēkiem, kuri jau sen ir lietojuši.

Kārlis, viņa darbavietā, Žagara restorānā. mēs vnk alko reibumā, šļūcām ar apaviem pa balti uzklātajiem galdiem. Kārlis lēja glāzītēs pašus dārgākos Žagara restorāna dzērienus. Es lēju izlietnē "davai, tagad Bombay Saphire, gribu to zilu sūdu".

Es biju tas, kurš zvanīja dīlerim "brauc". Atbrauca, mēs apēdām pa 1 ecstasy. Vēlāk piefiksēju, ka esmu novemtu muti. Nākamajā reizē dīlerim atvainojos. Viņš nomierināja "Pofig, tu biji ok".

Pamodāmies ar kārli, pēc pāris stundām pizģec kādā pālī, un ecstasy jau iepēris.
Steidzami jātinās no izdemolētā Žagara restorāna. Es vēl kaut ko mēģināju runāt ar tikko atnākušajām virtuves darbiniecēm. Kārlis rāva prom.

Manās mājās ecstasy izrubīja Kārli. Beidzot siltumā, drošībā. Pirms tam mēs bijām diennakts Lido, uz ģertrūdes. Es tur tādu šovu izvērsu. Es izstūmu savu krēslu telpas vidū, – tik nenormāli labi jūtos. Es runāju ecstasy. Cilvēki lūdza mani savākt, jo visi grib mierīgu stuff, ne performanci. Mēs easy atvadījāmies. Un tad es čurāju uz čaka ielas lielajiem logiem, pie lāčplēšielas, faktiski pie jau pašām mājām.

Kārlim kļuva slikti. Es jau zināju. Iedevu izspiestu citronu. Kad viņš nāca pie samaņas, sēžot uz vannas malas, atbildēja "es nekad tik labi neesmu juties"

jūs zināt, ka narkotikas mani kiko. esmu sagādājis desmitiem cilvēku. Niklāvs ir sliktākais piemērs. es ļoti atvainojos Eižen, ka psihene. tas nav normāli. parasti, cilvēki nokļuvuši labākās vietās.

un 1057 reizi, alkohols tevi ieved tur, kur ne īsti gribi būt.
mani ir iespēja savākt. Gunta, stiprākais redzētais cilvēks, nevar mani savākt. jums nekas neizdosies, lūsis garantē

narkotiku stāstiņi gpt, no 2000'ajiem, kad mēģināju sagādāt pilnīgi nezināmajai kompānijai:

oh my god, i looked like wild person, knowing all the drugs. i just helped one company, to get drugs. dealer was late, and (not personaly known) company blamed me "i am bad dealer". i exploded "I AM NOT DEALER. i just want my pills for yr money"

beidzās ar to, ka dīleris tika satikts, es ar fuck pirkstu sejā atvadījos no nepazīstamās kompānijas, un nozudu Vecrīgā, dabūjis viņiem visu, godīgi norunāto, ar saviem ecstasy zem mēles.

ja jūs redzēsiet mani negodīgu, es pats gribētu, es pats gribu redzēt.

es pateicu uzreiz. man vajag 1-2 ecstasy. un pārdevu viņiem kaudzes drogu par parastām izmaksām. es nepelnu uz narkotikām. tikai pašam vajag

Jūlim šis šķita piemērots rīts piemīzt manu dūnu jaku minūti pirms man jāskrien uz darbu.

Ekumēniskajā dievkalpojumā šodien Domā skan lūgšana: "Dod mums spēku turpināt iesākto!" Galīgi nelasa Hermaņa feisbukus!