12.. Jul, 2022 | 17:09
cibiņš ≡: zivs
G bija apciemot arī psihenē, kad meloju ārstiem jau aptiekielā, ka redzu glāzi, kurā izšķīst tumša eļļa.
Man vajadzēja, lai mani tur pieņem. Tas sātans nebija izturams, bet dēmoni man aizliedza stāstīt reālo stafu. Kādas briemas es redzējo, ko taisās ar mani darīt IRL. Es gāju pat pagalmā, lauzt garāžu vaļā, meklējot pa pagalmiem stieņus. Saucu mentus vairākas reizes.
Ko tu esi apsities? Neko. True.
Mani pieslēdza pie attīrošas sistēmas. Es vēl pusi nakts neiemigu. Vivid multenes, kā hitlerieši mētā pa smiltīm ar lāpstām jau sakapātus ribājus ar mugurkaulu. 50-gadu multenes, kur traucās pa ceļu bagāti kungi pretīgās 50-gadu multeņu krāsās, uzšauj zirgiem, un šūpodamies 50-gadu multeņu stilā, cenšās viens otru pārēst, treknās kūciņās. Atnāca arī jūzere f, pussapnī, skaitot pantiņu, maukties ar slapju pežu virsū, ar ko biju pačatojis dienas pirms psihenes, bet biju bez naudas, un nesatiku. Kulminācija bija egle, vēl joprojām nomodā. Episki izbrauca egle no zemes, kurai kronis bija hitlera galva. Uz zariem 40-o fīrera stilā dziedāja plikas sievietes, maucoties ar pežām uz egles zariem. Tad es aizmigu. No rīta vēl nebiju atgājis. Un neatgāju nekad.
Dēmoni teica. Labi, atpūties, mēs nekad neatstāsim. Vislaik vērosim.
No rīta modos no chill mūzikas prātā. Biju tiktāl atgājis, ka sāku apšaubīt, bet ar mani runāja. Lika klusu setu, kā snares "Nāāāve, tss tss tss, nāāāve". Es mocījos pusstundu, bļeģ, viņi nopietni? Man ir pilnīgi aizbraucis?
Tā elpoja vecs kundziņš blakus gultā, un tad es skatījos ventilācijas caurumā, nomierinājies, kad sāksies oficiālais rīts, dabūt gan jau ka tēju.
G es stāstīju par videokamerām acīs. Viņa ļoti skumji skatījās uz mani psihenē, 2 minūtes satikusi pilnīgi nojukušu draugu. Es sapratu, viņai grūti saprast kamā es dzīvoju. Mēnesī būtībā neatlaida, tikai pēc nedēļas beidzās aktivitāte, bet es vairs neticēju, ka tam ir beigas, vnk vairs nejūtu, un viņi ir vislaik klāt, kaut vairs nejūtu.
Tas nav vispār bez grāmatas aprakstāms, ko jutu IRL.
Tā ir sūdīga grāmata. Te ir viena lappuse.
2011 aprīlis. Mazs cietumiņš. Mammuks gan atveda mediķus uz miereni, gan izņēma no psihenes, gan 3 dienas agrāk par minimālo sroku.
Tā sātana grāmata meibi bija vajadzīga. Gotfrīds ieteica, maini tēlus, raksti kā grāmatu. Bet bez truth, pēc kuras mani NEVIENS vairs negribētu pazīt, nemaksā neko. Tas kā es nodevu Jēzu un bērnu, jo bija jārunā ātrāk kā reperim, lai nedzirdētu domas, ir kripatas. Bija jārunā stundu stundām, lai glābtu smadzenes, milzīgā ātrumā, vienam sev. Un tad tā nolaizītā grāmata neko nebūtu vērta. Jūs 100-o daļu neesat dzirdējuši.
Man vajadzēja, lai mani tur pieņem. Tas sātans nebija izturams, bet dēmoni man aizliedza stāstīt reālo stafu. Kādas briemas es redzējo, ko taisās ar mani darīt IRL. Es gāju pat pagalmā, lauzt garāžu vaļā, meklējot pa pagalmiem stieņus. Saucu mentus vairākas reizes.
Ko tu esi apsities? Neko. True.
Mani pieslēdza pie attīrošas sistēmas. Es vēl pusi nakts neiemigu. Vivid multenes, kā hitlerieši mētā pa smiltīm ar lāpstām jau sakapātus ribājus ar mugurkaulu. 50-gadu multenes, kur traucās pa ceļu bagāti kungi pretīgās 50-gadu multeņu krāsās, uzšauj zirgiem, un šūpodamies 50-gadu multeņu stilā, cenšās viens otru pārēst, treknās kūciņās. Atnāca arī jūzere f, pussapnī, skaitot pantiņu, maukties ar slapju pežu virsū, ar ko biju pačatojis dienas pirms psihenes, bet biju bez naudas, un nesatiku. Kulminācija bija egle, vēl joprojām nomodā. Episki izbrauca egle no zemes, kurai kronis bija hitlera galva. Uz zariem 40-o fīrera stilā dziedāja plikas sievietes, maucoties ar pežām uz egles zariem. Tad es aizmigu. No rīta vēl nebiju atgājis. Un neatgāju nekad.
Dēmoni teica. Labi, atpūties, mēs nekad neatstāsim. Vislaik vērosim.
No rīta modos no chill mūzikas prātā. Biju tiktāl atgājis, ka sāku apšaubīt, bet ar mani runāja. Lika klusu setu, kā snares "Nāāāve, tss tss tss, nāāāve". Es mocījos pusstundu, bļeģ, viņi nopietni? Man ir pilnīgi aizbraucis?
Tā elpoja vecs kundziņš blakus gultā, un tad es skatījos ventilācijas caurumā, nomierinājies, kad sāksies oficiālais rīts, dabūt gan jau ka tēju.
G es stāstīju par videokamerām acīs. Viņa ļoti skumji skatījās uz mani psihenē, 2 minūtes satikusi pilnīgi nojukušu draugu. Es sapratu, viņai grūti saprast kamā es dzīvoju. Mēnesī būtībā neatlaida, tikai pēc nedēļas beidzās aktivitāte, bet es vairs neticēju, ka tam ir beigas, vnk vairs nejūtu, un viņi ir vislaik klāt, kaut vairs nejūtu.
Tas nav vispār bez grāmatas aprakstāms, ko jutu IRL.
Tā ir sūdīga grāmata. Te ir viena lappuse.
2011 aprīlis. Mazs cietumiņš. Mammuks gan atveda mediķus uz miereni, gan izņēma no psihenes, gan 3 dienas agrāk par minimālo sroku.
Tā sātana grāmata meibi bija vajadzīga. Gotfrīds ieteica, maini tēlus, raksti kā grāmatu. Bet bez truth, pēc kuras mani NEVIENS vairs negribētu pazīt, nemaksā neko. Tas kā es nodevu Jēzu un bērnu, jo bija jārunā ātrāk kā reperim, lai nedzirdētu domas, ir kripatas. Bija jārunā stundu stundām, lai glābtu smadzenes, milzīgā ātrumā, vienam sev. Un tad tā nolaizītā grāmata neko nebūtu vērta. Jūs 100-o daļu neesat dzirdējuši.