17.. Mar, 2022 | 01:52
cibiņš ≡: zivs
whatsapp Guntai:
man iet tā: izgāju ārā, un redzēju Vovu pālī turamies pie misenes, dzēšot benčiku.
bija izvēle, mierīgi paiet (aizlavīties) garām, vai pieiet un sveicināt, izrādīt cilvēcību. zināju, kas būs, ja sveicināšu. zināju arī, kas es būšu savās acīs, ja noslapstīšos.
es nemīžu. tas atmaksāsies, būt cilvēkam, jo cita ceļa jau vispār nav. pārējie ceļi ir elle
šis sanāca ievads tam, ko vakar hyper-high rakstīju visu nakti, un neviens teikums nederēja. klusēt bija vienīgā iespējamā skaidrā prāta izvēle.
šodien izguldīju cilvēku, kurš ir pilnīgi "krievu pasaulē", ne vārda nav iemācījies latviski, bet viņu neinteresē ne mācīties, ne "krievu pasaule". viņu interesē cilvēki, dzīvnieki vēl vairāk (pieņemu, ka viņu nevainības dēļ). viņš pats dzīvo в преисподне (mans secinājums, lai arī viņa advancētās
vīrišķības noliegts) un iemācījies justies tur ok. viņš ir изгой, nevienam nepatīk, drausmīgs liktenis – dzīvo ar māti, kas noraustījās no aborta un pāris reizes viņu netieši, bērnam vēl esot, mēģināja nogalināt (žurku inde, neglābšana slīkstot tikai priekš maza auguma dziļā ūdenī). es arī noriju kamolu, kamēr viņu iepazinu, un nu apsedzu ar segu, iekārtoju spilvenu zem galvas, un lūdzot nepārprast, glāstīju viņam galvu.
viņam priekšā ir pavērsiens, ko es, pīkstošais un vaimanājošais, vispār nesaprastu kā iziet – almost dead end. es neko dzīvē tuvu neesmu redzējis, ko viņš izdzīvo un sagaida mierā, nu, šodien aizlejot acis.
mani grūti par to pārliecināt, bet viņš atkārto, nevienā no reizēm nekļūdoties vēstījumā, ķip laikam tiešām tā domā. 46 gadi nodzīvoti, un vienīgais sastaptaisdzīvais хороший cilvēks 46 gados viņam esot es. viņš neredz gradācijas. balts un melns. visi sastaptie esot melni. ļoti smagi ar viņu dēļ šī.
pēc sekojošā teksta uztaisīju sevi par Jēzu. šodien, kad abiem ir sāpēs (manās par viņu. whatever, nav jāzina, kas tieši ir "almost dead end") twisted prāts, uzzināju, ka viņš apsverot šaubīgu izvēli, jautā sev, kā rīkotos es – es, zivs. džīzaskraist. sabojāt viņa priekšstatu par sevi gluži negribu, lai arī esmu piesardzīgi mēģinājis, bet viņš no tā izloba "it kā vēl lielāku patiesīgumu". viņš neieredz хитрость. kā saprotu, tas viņam laikam apzīmē negodīgumu. bet es TIEŠI ESMU VILTĪGS (ceru, ne negodīgs). glumjš, vājš. my goodness is counterfeit. es nekad nebūšu sev labs, jo neesmu
vairāki pārbaudījumi vienlaikus. šeit aprakstīts tikai viens, kurš vēl turpināsies. laikam ļoti labi. tie nav "pārbaudījumi", jo pārbaudījumu nav vispār – ir tikai infobloki sevis apjēgai. tās ir jaunās koordinātes, beidzot, laikam.
huh, noguris. gandrīz
man iet tā: izgāju ārā, un redzēju Vovu pālī turamies pie misenes, dzēšot benčiku.
bija izvēle, mierīgi paiet (aizlavīties) garām, vai pieiet un sveicināt, izrādīt cilvēcību. zināju, kas būs, ja sveicināšu. zināju arī, kas es būšu savās acīs, ja noslapstīšos.
es nemīžu. tas atmaksāsies, būt cilvēkam, jo cita ceļa jau vispār nav. pārējie ceļi ir elle
šis sanāca ievads tam, ko vakar hyper-high rakstīju visu nakti, un neviens teikums nederēja. klusēt bija vienīgā iespējamā skaidrā prāta izvēle.
šodien izguldīju cilvēku, kurš ir pilnīgi "krievu pasaulē", ne vārda nav iemācījies latviski, bet viņu neinteresē ne mācīties, ne "krievu pasaule". viņu interesē cilvēki, dzīvnieki vēl vairāk (pieņemu, ka viņu nevainības dēļ). viņš pats dzīvo в преисподне (mans secinājums, lai arī viņa advancētās
vīrišķības noliegts) un iemācījies justies tur ok. viņš ir изгой, nevienam nepatīk, drausmīgs liktenis – dzīvo ar māti, kas noraustījās no aborta un pāris reizes viņu netieši, bērnam vēl esot, mēģināja nogalināt (žurku inde, neglābšana slīkstot tikai priekš maza auguma dziļā ūdenī). es arī noriju kamolu, kamēr viņu iepazinu, un nu apsedzu ar segu, iekārtoju spilvenu zem galvas, un lūdzot nepārprast, glāstīju viņam galvu.
viņam priekšā ir pavērsiens, ko es, pīkstošais un vaimanājošais, vispār nesaprastu kā iziet – almost dead end. es neko dzīvē tuvu neesmu redzējis, ko viņš izdzīvo un sagaida mierā, nu, šodien aizlejot acis.
mani grūti par to pārliecināt, bet viņš atkārto, nevienā no reizēm nekļūdoties vēstījumā, ķip laikam tiešām tā domā. 46 gadi nodzīvoti, un vienīgais sastaptais
pēc sekojošā teksta uztaisīju sevi par Jēzu. šodien, kad abiem ir sāpēs (manās par viņu. whatever, nav jāzina, kas tieši ir "almost dead end") twisted prāts, uzzināju, ka viņš apsverot šaubīgu izvēli, jautā sev, kā rīkotos es – es, zivs. džīzaskraist. sabojāt viņa priekšstatu par sevi gluži negribu, lai arī esmu piesardzīgi mēģinājis, bet viņš no tā izloba "it kā vēl lielāku patiesīgumu". viņš neieredz хитрость. kā saprotu, tas viņam laikam apzīmē negodīgumu. bet es TIEŠI ESMU VILTĪGS (ceru, ne negodīgs). glumjš, vājš. my goodness is counterfeit. es nekad nebūšu sev labs, jo neesmu
vairāki pārbaudījumi vienlaikus. šeit aprakstīts tikai viens, kurš vēl turpināsies. laikam ļoti labi. tie nav "pārbaudījumi", jo pārbaudījumu nav vispār – ir tikai infobloki sevis apjēgai. tās ir jaunās koordinātes, beidzot, laikam.
huh, noguris. gandrīz