13.. Feb, 2026 | 02:32
cibiņš ≡: zivs
Iespējams, stāstīts. 2000. gads. Tolaik dragērija plaši atvērusi durvis. Atgriežos stallī ar papildinājumiem kabatā.
Draugs aicina mani telpās, jo esot jārunā. Diezgan dīvaini, ka nenāk pats ārā, bet aicina iekšā telpās, skaistā pavasara dienā.
Ienāku. Draugs aiztaisa durvis, un staigā nervozi pa telpu, no vienas malas uz otru, klusē. Joprojām jūtos kinematogrāfiski "kas nu būs?".
Draugs: "nu, stāsti!", izteiksmē, kā pratinot. Es jau labākā filmā, domājot, vo šis jau ir fanī, neredzēts twist.
Saruna turp atpakaļ, apmēram "beidz dirsties, stāsti!", es "ok, bet ko?", un tā kādu brīdi uz riņķi.
Izrādījās, "es drāžot viņa beibi". Es tā apjuku! Neviens neapvainos drauga beibi, ka es pat murgos to prasto bābu nespētu iekārot. Bet tādu neteiksi draugam.
Es vnk sēdēju kā celms, uzklausot viņa paranoju, droši vien, amfetamīna inducētu. Mierīgs, jo mana sirds šajā ir pilnīgi tīra.
Tad, ne ar ekstremitātēm, bet sagrābis rokās kerzas zābaku, sāka mani zvetēt ar to. Es pat necēlos kājās no sēdvietas, vnk piesedzos, lobīdams prātā "ir ok, mēģini saprast kas notiek".
Uz amfetamīna kauli trausli, salauza man celi.
Vēlāk, kad jau ģipsis noņemts, piebraucu ar savu fordiņu pie staļļa, pasaucu Gunti ārā, uzdāvināju viņam rozes, un noskūpstīju viņu uz vaiga, visu meiteņu, arī savas, priekšā. Es viņam piedevu. Bet vairs nespēju atgriezties iepriekšējā uzticamībā.
Draugs aicina mani telpās, jo esot jārunā. Diezgan dīvaini, ka nenāk pats ārā, bet aicina iekšā telpās, skaistā pavasara dienā.
Ienāku. Draugs aiztaisa durvis, un staigā nervozi pa telpu, no vienas malas uz otru, klusē. Joprojām jūtos kinematogrāfiski "kas nu būs?".
Draugs: "nu, stāsti!", izteiksmē, kā pratinot. Es jau labākā filmā, domājot, vo šis jau ir fanī, neredzēts twist.
Saruna turp atpakaļ, apmēram "beidz dirsties, stāsti!", es "ok, bet ko?", un tā kādu brīdi uz riņķi.
Izrādījās, "es drāžot viņa beibi". Es tā apjuku! Neviens neapvainos drauga beibi, ka es pat murgos to prasto bābu nespētu iekārot. Bet tādu neteiksi draugam.
Es vnk sēdēju kā celms, uzklausot viņa paranoju, droši vien, amfetamīna inducētu. Mierīgs, jo mana sirds šajā ir pilnīgi tīra.
Tad, ne ar ekstremitātēm, bet sagrābis rokās kerzas zābaku, sāka mani zvetēt ar to. Es pat necēlos kājās no sēdvietas, vnk piesedzos, lobīdams prātā "ir ok, mēģini saprast kas notiek".
Uz amfetamīna kauli trausli, salauza man celi.
Vēlāk, kad jau ģipsis noņemts, piebraucu ar savu fordiņu pie staļļa, pasaucu Gunti ārā, uzdāvināju viņam rozes, un noskūpstīju viņu uz vaiga, visu meiteņu, arī savas, priekšā. Es viņam piedevu. Bet vairs nespēju atgriezties iepriekšējā uzticamībā.