zivs -

Latvijā, manis nīstais, kā valsts tendence, bet plaši akceptētais alkoholisms, kombinācijā ar gada tumšo laiku (ne suni) играет мне наруку (spēlē manā labā krievu val.), manās ne tik jaunajās veselības problēmās. Vēl palīdz, ka esmu piedzimis puika, meitenēm tas normāli nebūtu iespējams.
Nuff (or smth else) says: "Right now!", un tev rajonā, kur nav wc, ir tikai 5 min countdown at max, līdz atklātā vidē atrast improvizētu pisuāru.
Melna jaka, tumšas bikses, melna mugursoma, un tu saplūsti ar ēnu kādā no šīs austrumeiropas nostūriem, konkrētāk, stūriem. Neviens tevi neredz, un ja pamana, visiem taču pofig – tātad mūsējais.

Vēl man patika covid uzpurņi. It kā pilnīgi extraverts, jo Lauva galu galā, pilnībā, bet kā viens latvietis atgriezies no gada Austrālijā, rādīja, kā atgriezies šeit jūtās – pārvilkt kapuci pār galvu un seju, saliekties, un iesāņus kaut kur virzīties. Man nahui nevajag jūs (ne jau cibu), man no visa šeit gribas noslēpties.
Žēl, covid laikā vēl nezināju par quadrobers. Tā būtu iespēja to legāli izmēģināt. GPT mēģināja iedrošināt, ka "vecums nav šķērslis", bet paldies. Diezvai, es būdama meitene, gribētu staigāt miņukos 60 gadu vecumā. Tā es sevi redzu quadrober 51 gada vecumā.
Iggy Pop to varētu, bet es esmu Armands