zivs - 8. Marts 2026

Feita mani iemācīja ļoti mūziku. Viņa parādīja daudz labas skaņas. Es joprojām raudu pie Zāle - Bišu spiets.
Ir tieši kā Rainim "kā jaunu bišu spietu, dzen mani tālumā, es visur izmeklēju, kur manas puķes zeļ, es lūgšu rīta vēju lai mani projām ceļ, un visas miņas irst". Es, zivs, neatradu nevienu, ne Lauru, ne kādu citu "Man jābēg mūžībā, Un visas miņas irst. Es lūgušu rīta vēju lai mani projām ceļ".

Esmu cibā pats galvenais, kurš negrib šo skaisto sajūtu vairs turpināt. Nekāda suicide. Es sāpēšu līdz paredzētajam galam

Jā, un Feita krāpās ar phz. Phz toč ir pofig. Cik zinu, vnk maniaks, brutāls džeks.
Es gaidīju ļoti ilgi uz Stabu ielas, kamēr viņa Ādmiņielā kārtoja atvadīšanos uz nakti ar phz. Stunda, divas. Es biju Massive Attack klips, stāvot ar maisiņu ietves vidū. Un tad bija full vakars. Piedalījās arī Egija (šeit vectīģeris). Mēs runājām, dzērām Ballantines (jo es maksāju visus rēķinus ar beibēm. paldies Dievam, Gunta izmācīja cik iznīcini sevi, ļaujot beibei maksāt par tevi)

Noslēgums bija, ka Egija aizminās ar velo (kā viņa stāsta, salaužot plecu), mēs palikām ar Feitu, bet.. Es vairs nespēju paiet. Kopš slimības es nedrīkstu daudz dzert, man norubījas ķermenis. Feita gāja man līdzi, es vnk rāpoju, kādus 200m līdz taxi. Taxi nelaida Andrejsalas teritorijā.

Bet vienmēr bruņinieks. Sākumā aizvedu Feitu mājās, un tad jau līdz savām.

Es ticu ka phz ir reāli slims. Kā Feita stāstīja, ka viņai ir jāmazgā grīdas phz dzīvoklī. Tas jau ir slimi. Skūpstoties (man vēl bija zobi), Feita teica, tu skūpsties nenormāli labi, phz man piecūko muti, lejot siekalas

Tie bija kādi 3 mēneši ar Feitu. Un viņa zina, ka tiešām saslimu. Visu jau esmu rakstījis.

Joprojām, 2026. Bet pilnīga ignorance. Es nebiju redzējis cilvēku, kurš vēlētu man nāvi. Feita gribēja, lai es ciešu, un vēlams suicide

Feita nav smuka sevī. Es tevi piekaušu. Tu teiksi paldies

Es taču tā vācu Feitu, ka izīrēju taxi. 50 eiro pohui, vizinamies, un gaidi pie mazā kluba Lāčplēšielā. Es gāzu tajā klubā mēbeles, jo paiet īsti nevar. Feita to visu pieļāva.
tas bija Chomsky, atcerējos

2026, un es neko vairs nezinu par Feitu. Bērns iepriecina. Sievietēm bērns ir ļoti svarīgi

Tas, kā es satiku Feitu, 2015, ir vispār ārpus jebkādiem stāstiem. Feita joprojām netic, un ka tas ir vienkārši mans projekts. Mēs vienkārši ietriecāmies viens otrā, 23. augustā, 2015. gadā.

Tādas halucinācijas, kādas man bija. Es rakstīju Feitai, un ticēju, ka viņa raksta man. Nekā tāda nebija. Es uzģenerēju attiecības no zero

Pamodos. Drūmi. Pie gultas nav ūdens. Kā tāda nolaidība? Man vienmēr slāpst, un guļot ir padzeršanās pauzes – ir paģiras vai nav. Es naktī izdzeru ~kādu puslitru, ja pohas tad visu 1,5L.

Vēl nelasīju leitests, kur droši vien esmu pamatoti nodirsts no galvas līdz kājām.
Prātā palikusi milzīgā agresija pret Adriānu. Lieka, feika.
Es jau šitam esmu gājis cauri. Beidzās ar atvainošanos Laurai, un solījumu tā nedarīt. Jo ciestu reāli Laura, ne tas idiots.

Pirmo reizi, kad degu ko vien es darīšu ar Adriānu, bija, kad saklausījos visus stāstus:
* Laura nopērk viņam geiming laptopu
* Viņš pilnīgi vienaldzīgs kā jūtās Laura
* izēd viņai viņas recepšu zāles – Laura iztiek bez, mokoties
* nedara pilnīgi neko. Siguldā gaida, kad uztaisīs viņam paēst
* neatbalsta Lauru, kad viņai ļoti vajag
* Laura pērk viņam smalkus viskijus, jo uz ko mazāku Adrians nav mierā
* +1000 stāstu

Nu, džeks ir reāli atskaldāms. Bet ja es iejaukšos, viņa pazaudēs viņu. Un ko es varēšu piedāvāt vietā? Es negribu pat iedomāties, cik drūmi ir palikt vienam ārzemēs, kad katra diena ir vnk darbs, un nekā cita.

Pilnīgi slims es neesmu. Sarunās ar Lauras tēti, tētis vārās, ka izķidās to memmesdēliņu, ja vēlreiz redzēs viņu Siguldā. Vnk dabiski nicināms un iznīcināms tips. Nabaga Laura.

Lauras tētim nav piekaušanas stratēģijas. Viņš došot viņam 15 minūtes ūdens lietošanas dienā. Elektrība off. Lai maksā pilnīgi par visu. Ja tētis sāks savu bezvardarbības fight, tad gan es būšu klāt. Ne sist, bet izvest Adriānu ar savu klātbūtni. Viņš ir mentāli slims, ik pa laikam dzīvo psihenē savā Slovākijā. Nu trausls līdz bezgalībai. Es domāju, šāds spiediens un stress viņu izdzīs zeķēs uz ielas. Sāksies kārtējā lēkme. Lūk to es viņam vēlu – ārprātīgu stresu un disasociāju, līdz klīnkas līmenim.

Tētis ir uzvilcies vēl vairāk nekā es.
Es vnk neatceros visus stāstus, ko esmu sagrābstījis.

Pēdējais no aizvakara sarunas. Džeks kaut ko pat laikam bija sildījis, un pohujā nenogriež elektrisko plīti pusdienu.
Reāli mērkaķis, ar kaku, pielipušu pie dibena. Tas nekas, ka tētis raksturo, ka viņš iet dušā 14x dienā. Ok, man neskauž, ja pats mazgājos 2x mēnesī. Bet kad ar Lauru, mazgājos katru dienu.

Laura strādā, tētis ļoti taupa resursus, lai Laurai nav miljons jāmaksā. Sigulda ir 2x dārgāk nekā Rīga.
Un kas ir viņš? Bērnudārzs, kuram tiešām vajag spert pa pakaļu. Ne jau brutāli sist, bet kā mazu, aprūpējamu bērnu ievest klīniskajā deprī, pizģījot katrā viņa solī pa pakaļu, lai kustās ātrāk pa ietvi. Viņš ir useless person. Laura šo nelasa. A žēl