zivs - 24. Janvāris 2026

Bļeģ, kā gribās noslēpties no jūsu sarunām.
Jūs vienkārši maisat suņa kaku.

Jūs ticat tam izjukušajam cilvēkam? Tā lai paņemtu to kaut cik par realitāti.

Es iedošu jums vienu savu weapon, un tas nav maz.

Ja ir kāds jāignorē, vai jāapstrādā, vnk nojauciet prātu ar neadekvātu, ārpus jebkāda bezkonteksta tekstu. Viņš paliks pliks, viss nobruks. Es jums iedevu miljardu

varbūt. bet tad kāds stūrgalvīgi un ļoti veiksmīgi kopē nefolku.
neuzņemos apgalvot. jo ja es gribētu, es ideāli spētu rakstīt neatpazīstamos veidos. nu, alko ir prob. mani varētu atklāt tikai neuzmanīgas nianses pālī

Pretzel, telefons uz klusumu, ar to, ko arī es lepojos, kā pirmsācējs. Taču man šis laiks šķiet, ka nu jau visi tura uz klusumu.
Noteikti ne visi, jo es easy sazvanu visus. Bet kam vēl nav noriebušies smartfoni?

p.s. Mani sazvanīt ir nereāli. Es vnk reizi dienā, vai divās ielūkojos. Varbūt atzvanu.
p.p.s. Es pārspīlēju. Ja ir kas norunāts, es turu telefonu pie rokas, uzmanīgi pieskatot. Bet kad nav uzdevumu, visi ejiet dirst, uz nedēļu kaut vai.
p.p.p.s. Man ir nelasītas desmit sms. Nelasītas desmitiem epasta ziņas. Es negribu nekādu komunikāciju. Whatsapp tikai apskatu, jo tur raksta tikai tuvākie

Neiedomājami. Man zvanīja. Nezinu, cik ilgi saruna, stundu varbūt.
Viņai klājas labi. Tas galvenais priecē.

Mana balss bija aizlūzusi. Centos pateikt max īsti, bet nesalūzt klausulē.

p.s. jā, es neceļu telefonu, jo vislaik ir Don't Disturb režīms. un telefonu ne skatos reizi divās dienās, kā muldēju, bet apskatu kad pamostos, katru dienu, un parasti nometu atpakaļ segā, nevienam nepārzvanot.
Bet zvanījusi ir [..]

Man ir brūnas acis un liels deguns, atšķirīga sejas forma. Es esmu žīds. Kā zināt, vecvecvāki laikam krāpušies.
Konfilktā ar pašreizējā apakšstāva kaimiņieni, viņa blenza, auksta kuce, manās acīs "cilvēkiem ar brūnām acīm es neticu".
Esmu mierīgs, pārsvarā. Tāpēc man nebija uzreiz vārds kabatā. Es skatījos uz viņas Baibas Rozentāles frizūru, man vēmiens nāca. Kur vēl dullāka plastmasas lelle var būt. Es pateicu "un skatoties uz Jūsu matiem...". Es neturpināju. Jo sākt piesieties izskatam, ir pēdējais.

Konfilkts atrisinājās pusgada laikā, kad viņa man zvanīja uz tel 5:30 no rīta, lai es nogriežot mūziku. Protams, nekādas mūzikas nebija, jo mammas dēļ klausījos tikai austiņās. Viss viņas manipulācija vai halucinācijas.
Es auroju klausulē "Ja jūs vēlreiz mani traucēsiet, būs iesniegums policijā, jau rītdien". Apklusa kuce uz visiem laikiem. Daži saprot tikai spēku.

Nav nekādi dullie. Tagad būs pilnais stāsts par auksto kuci.

Tas sākās ziemā. Zvana durvju zvans ap 19:00. Atveru stoned, pirmās lapiņas no gaidāmās ražas labi iesmēķētas.
Pie durvīm ārprātīgi auksts cilvēks, pretīgs.

Tas aukstais cilvēks sāk lēnām iztaujāt, un apvaino mani skaļas mūzikas likšanā. Es normālā neizpratnē – vai tas ir realitāte.
Nevaru noticēt, jo tik nesakarīgus cilvēkus, situācijas nebiju piedzīvojis.
Runājām ilgi uz mana sliekšņa. Es vislaik neticēju, ka tā ir īstenība.
Man taču ir mamma gultā. Kā lai es liktu skaļu mūziku?

Turpinājās ar zvaniem 4:30 pie durvīm, laikam kādas 3 naktis. Policija. Visu nokonstatē, aizbrauc.
Nu fak. Tur nekas nebija saprotams, kāpēc tik intensīvi piegājieni.
Un tad, jau pēc reizēm, es viņai teicu "jūs laikam turat skapī tumbas, un precīzi 4:30 uzliekat skaļu mūziku", lai mani diskreditētu. Tas viņu nedaudz atvēsināja. Pusgadu lika mierā.
Patiesībā, es pats pat nedzirdēju ko vieglāku kā knapu vibrāciju kaut kur, kad liku ausi pie grīdas, sienām.

Man nācās iet uz policiju, skaidroties.
Un tad, pusgadu vēlāk, kad jau it kā viss bija norimis, viņa zvana 5:30.
Man bija pāri visiem mēriem. Kad draudēju ar policiju viņai, viss norimās.

Ir arī extended version, ar vairāk, un pat daudz interesantām detaļām, bet neesmu ieinteresēts

Skatījos uz Mēnesi šorīt. Hmm, tur līdz pilnam ir 2 nedēļas. Ok, dienas 10