6.. Apr, 2025 | 00:04

"Viegls lietus mitri skāra.."
varētu būt dzejas rinda, bet nē. Tā sākas teikums ziņās par protestu Bostonā.
(c) jauns.lv

│Ҩ│ | knābt | Add to Memories


6.. Apr, 2025 | 11:26

Istabā aizkarus, un pirktus speciāli ļoti biezus, gaismas necaurlaidīgus, es aizveru 2 situācijās:
* ir pienācis diennakts laiks, kad aprūpēju kaņepi, un istaba no netipiskas vietas pielīst ar žilbinošu gaismu. Pretējo logu kaimiņiem to nav jāredz. Arī pašu kaņepi viņiem nav jāredz.
* dodoties gulēt. Lai saule man netraucē gulēt līdz cikiem vēlos. Tā ir logā, tikko pacēlusies pāri pretējās mājas jumtam, un bliež visā spožumā līdz pusdienlaikam.

Taču cibas aizkari anonīmajiem gan kādu laiku jau aizvērti forever. Mazs īpatsvars nāca anonīmi ierakstīt kaut ko. Pārsvarā tā bija ēsma izgāzt savu nespēju, frustrāciju, skaudību. Tie nāca steriem, līdz man apnika viņus barot, un aizkarus aizvēru.

UPD. Paraugs, kas notiek, ja cibas aizkarus neaizver: http://klab.lv/users/juvenal/180315.html
Nāk vieni vienīgi lūzeri. Vai viņi to apzinās, vai nē. Droši vien domā, ka "smalki" trollē, bet tas ir kā ienākt pie kāda un ķēpāt ar plaukstu savu kaku pa sienām. "Dzīvē jau tādi nav", bet ja tas ir spējis būt tavā galvā, vienalga ar kādu pamatojumu, tas definē tevi, kas tevī ir patiesībā, no matter fasādi ārpus cibas. Aiz fasādes ir kakām noziestas tapetes

│Ҩ│ | knābt | Add to Memories


6.. Apr, 2025 | 18:10

Neuztraucies, mapat. Neviens tevi nekārs, un neizmantos kā trenažieri.

│Ҩ│ | knābt | Add to Memories