zivs - 31. Marts 2025

Tu guli klusumā, bezmiegā, šausmīgās domās un ārprātīgās bailēs. Viss 2 diennakšu bezmiegs ir mājas klīnika, iepiestam matracī, ar ūdeni blakus. Darīt pilnīgi nav ko, jo smadzenes ir atmiekšķējušas, un visa absurdā bravūrība ir izplēnējusi. Palicis sīks, nemazgājies, sasirmdis cilvēciņš, un tikai velk segu pār galvu, desmitiem stundu no vietas, skaitot katru minūti.

Bet nu, pirmās trakākās 2 jau praktiski ir izdarītas. Rīt pat jāmēģina strādāt.
Jāiet atkal atlaisties. Klīnika tomēr joprojām

Tā bija ironija, ka jau izturējušam 2 dienas, man bija jāiet ārā pēc tabakas. Kā es ar to negribēju riskēt, jo viss vēl iekšā ķīmiski deg, un godīgi ieturēts 1 lielais kokčiņš, tikai tik, lai ķermenis un prāts beidz ārdīties, KĀ!!! mani atbrīvotu (uz brīdi).

Bet ar čatu izlēmām plānu. Ieej pēc tabakas, un bēdz, bija mans plāns. Čats piekrita, ka jā, tas laikam ir vienīgais derīgais plāns.

Pietam ATM veikalā es pirmajā mēģinājumā sajaucu PIN kodu. Tā man gandrīz nekad nenotiek, bet šoreiz, kā draudzīga zīme.
Pirms iziešanas, es bez balss iekliedzos sirdī "Palīdzi Dievs!", saprotot, cik vājš esmu savā gaidāmajā izvēlē.

Un tagad mazās uzvaras smēķis, ho!

Šoreiz es rakstīšu relatīvi skaidrs, jo dzēris neesmu 2 dienas, bet viss vēl iekšā cepjās, kamēr lokomotīves katls atdzisīs, un tā kopumā ir nedēļa līdz patiesi skaidram, kaut sajūta, ka esi ok jau būs pēc nākamajām pāris dienām.

Nopircis tabaku, es uz brīdi veikalā apstājos, paskatījos uz šņabenes ieeju, uz sekundēm, un neļāvu sev neko apsvērt. Tikai pāris sekundes, un neatskatoties prom. Es atceros 2022 izvēli, kad tikko nopircis kokču, gāju garām ATM un nodomāju "labāk atstāj to uz ATM". Es biju vēl skaidrs. Neatstāju. Ja jau nopirkts, nopirkts. Sekoja 3 nedēļnieks, un sabojātas darba attiecības. Tas 1,5 eiro, ko toreiz nenoziedoju, man maksāja vairākus simtus tobrīd, un vēl ieskatoties gadus tālāk, nesalīdzināmi.

Es nekliedzu, ka tagad nu baigi viss labi. Benderi ir murgaina spirāle, vieni un tie paši paterni atkal un atkal, tikai katrreiz arvien bīstamāki priekš cerīgākas nākotnes.

Un kauna man nav par šo visu runāt, patētski vai nē.
Daudz labāk, nekā gulēt diendusas savā piecūkotajā klīnikā, skaitot minūtes, bet tā arī iemiegot tikai uz minūtēm. Gaidot nākamo nakti ar rēgiem istabā.

Zinu šīs stadijas. Tagad seko emocionālā, uz sekojošām dienām trim, kad elle pierimusi. Mani neinteresē, vai tas skaitās mīksti vai. Pieriesties pilnām acīm asaru, klusi raudot par katru emocionālu, jauku sīkumu kino vai mūzikā.

Šobrīd The Office, kur viens tēls man tik ļoti atgādina kādu reālajā dzīvē. Un nabaga Dweight, it kā auksts, nepievilcīgs, bet izskrien no biroja noslēpties kāpnēs un šņukstēt. Es tā jūtu viņam līdzi.