zivs - 5. Decembris 2024

Vidusskolu gāju "amatniekos". Nezinu, kā sauc tagad. Kaut kāda Dizaina koledža vai tmldz, tolaik 74. profene, vēlāk Amatniecības vidusskola.

Metālisti (metāla apstrādes nozare) pilnīgi pārstāvēja nosaukumu. Klausījās metālu, pamatīgi dzēra, un ārdījās.
Es tur mazs puņķu tapa, ne dzēru, ne ārdījos, bikls, un pārbījies lecu prom, kad divas panķenes man nevainīgam nometa blakus prezervatīvu, trollējot, un ņirdza (tās pašas, kuras ar spēku ievilka mani tukšā kabinetā, un uzkasīja man izārdītu frizūru, saucot "panki Rīgā!"). Kā es biju pārbijies.
Galdnieks, daiļgaldnieks, tikai neko tajā skolā no aroda neiemācījos.

Kāda metālista ar galdnieku konfliktā, metālists normāli galdniekam pajautāja "Galdniek! Tu zārku taisīt māki?"
Fak, joks rullē joprojām, 2024.

Vilciens uz Jūrmalu bija jauki. Katru rītu redzi visus amatnieku feisus, vienalga kura nozare, braucam uz Imantu.

Oh, un leģendārā izgāšanās amatnieku disenē.
Kā zināms, biju nevainīgs, un 17 gados pat tikko biju uzzinājis, ka ir iespēja masturbēt. Vai biju jau sācis praktizēt, vai drīz, neatceros.

Uzlūdzu meiteni uz deju, lēno, staipīties riņķī, un dejoju izteikti atšautu dibenu, awful, kā sliktākajos, nesmieklīgākajos paraugos. Jo daba darīja savu. Man tā meitene pat ne īsti patika, bet kā saskāros, manas plānās bikses nespēja noslēpt stieni, tieši bakstām viņai vēderā. 90 vai 120 grādi, pilnīgi netraucēti, strong, neiznīcināmi. Deju pārtraucām, es aizgāju malā nokaunēties. Nevienu vairs neuzlūdzu, drīz braucu mājās.

The ziema ir klāt.
Līdz 16-iem nevarēju iztrausties no pēļiem. Pūkains slinkums. Tējiņas, un pīpēt negribās līst uz lodžijas ārā, bet slapstīties virtuvē zem tvaiku nosūcēja.
Un vēl omulīgi skatīties kino. Bet kurš strādās, es jautāju?