5.. Apr, 2024 | 04:16
Ticami, ka ir kas teikts, bet tad ļoti skopi.
Sākumskolā (1-4 klase), mani garderobēs klasesbiedri grūda virsū Intai, klasesbiedrenei "bučo briļļano kobru", reāli iegrūda viņā.
Viss tāpēc, ka nepiedalījos viņu apcelt, un izrādīju neitrālu attieksmi, šķiet, kaut kad naivi iesaucies, ka tā nevajag. Mani neinteresēja, ka viņa skaitījās briļļainā, citiem neglīta. Es neko par to, un viņu nedomāju.
Tagad eju gatavot marshmellows, – tas ir augmentētas pusdienas, vienīgo ēdienreizi dienā, ar kartupeļiem, olu salātiem, eksplicītiem vistas cīsiņiem, jāpadomā vēl, kādu mērci var sagatavot.
Sākumskolā (1-4 klase), mani garderobēs klasesbiedri grūda virsū Intai, klasesbiedrenei "bučo briļļano kobru", reāli iegrūda viņā.
Viss tāpēc, ka nepiedalījos viņu apcelt, un izrādīju neitrālu attieksmi, šķiet, kaut kad naivi iesaucies, ka tā nevajag. Mani neinteresēja, ka viņa skaitījās briļļainā, citiem neglīta. Es neko par to, un viņu nedomāju.
Tagad eju gatavot marshmellows, – tas ir augmentētas pusdienas, vienīgo ēdienreizi dienā, ar kartupeļiem, olu salātiem, eksplicītiem vistas cīsiņiem, jāpadomā vēl, kādu mērci var sagatavot.
│Ҩ│ | knābt | Add to Memories
5.. Apr, 2024 | 05:29
Šiftot varu mēģināt, uztinot kaņepi. Deadly noskaņa, vismaz klausoties Daft Punk, gatavojot.
Es nedrīkstu neko par to rakstīt, man pienākušam pie kompja, to čukst ausī.
Es nedrīkstu neko par to rakstīt, man pienākušam pie kompja, to čukst ausī.
│Ҩ│ | knābt | Add to Memories
5.. Apr, 2024 | 21:08
Neon dreams.
Kouča komentārs, telepātiski spējot redzēt manu dienu detaļās, – "konkrēti apskaužams miega zilonis". Es gan neapskaustu.
Tas ir letarģiskais miegs. Mosties tikai tāpēc, ka katru vakaru, ap 20-iem, ir pienākums. Esmu reāli pārvācies uz miegu. Tad, mostoties, reibinošs kvass (Iļģuciema Medalus, gluži kā kvass; alus īstais riebjās), un nākamā diena sākas, ar braucošu paliktnīti līdz bodei, for some strong one, tālāk nobumbulēt nakti, un atkal opā, miega dūņās. "Vot i vesj skaz" /B. Grebenščikovs/
Jūs negribētu tādu dzīvi. Believe me, es arī nē. Vislaik miega tīklojums. Amf nedod tāpat vien, pat ja ir par ko nopirkt, nedod.
Kouča komentārs, telepātiski spējot redzēt manu dienu detaļās, – "konkrēti apskaužams miega zilonis". Es gan neapskaustu.
Tas ir letarģiskais miegs. Mosties tikai tāpēc, ka katru vakaru, ap 20-iem, ir pienākums. Esmu reāli pārvācies uz miegu. Tad, mostoties, reibinošs kvass (Iļģuciema Medalus, gluži kā kvass; alus īstais riebjās), un nākamā diena sākas, ar braucošu paliktnīti līdz bodei, for some strong one, tālāk nobumbulēt nakti, un atkal opā, miega dūņās. "Vot i vesj skaz" /B. Grebenščikovs/
Jūs negribētu tādu dzīvi. Believe me, es arī nē. Vislaik miega tīklojums. Amf nedod tāpat vien, pat ja ir par ko nopirkt, nedod.
│Ҩ│ | knābt | Add to Memories
5.. Apr, 2024 | 22:01
Reibinošais kvass.
Viena no bērnības bāzēm – drauga vecmāmiņas istaba komunalkā lācplēšielā, kurā tika veikti dažāda veida eksperimenti. Uzkarsētas stikla ampulas blieziens kāpnēs, troksnī, ka vecmammai nokrita brilles no deguna augšas un apakšu. Jēlas olas pa sētā spēlējošu novusa galdu, un uzreiz logs ciet, abi pietupušies un ņirdz (bļāviens, atceroties, tā bija laba huligāniska pieeja, šobrīd drusku smieklīgi, tobrīd bija vairāk).
Muhļīt lifta relejus, un dienas laikā dzenāt starp stāviem, atvērtām durvīm uz lifta šahtu. Bijām saprātīgi: Izpriecājušies, nolikām liftu vietā, visas durvis noslēgtas, lai kāds neiejājas šahtā.
Nu, un kvass, ko brūvējām pirms Līgo. Abi pacietīgi, lai rūgst. Uzrūga. Pa vidam, ar tējas krūzīti pasmeļot, testējot. Līdz Jāņiem bija uzrūdzis tā, ka nejutām to mierīgo pāreju no kvasa uz nu jau normāli dod pa bundžām. Agrīnos padsmit gados. Beigās tika izmantots apdzēst Jāņu ugunskuru, jo mazpadsmitgadīgi nebūt nekāro reibt.
Laikam tajos pašos Jāņos, sēžot pārmaiņus viens otram uz pleciem, ar baltu palagu pāri, saskatījušies Karlsonu, gājām baltajā naktī pa Lucavsalu "biedēt" līgotājus. Bēdīgi, neviens to 2-stāvu palagu neuztvēra par spoku.
Viena no bērnības bāzēm – drauga vecmāmiņas istaba komunalkā lācplēšielā, kurā tika veikti dažāda veida eksperimenti. Uzkarsētas stikla ampulas blieziens kāpnēs, troksnī, ka vecmammai nokrita brilles no deguna augšas un apakšu. Jēlas olas pa sētā spēlējošu novusa galdu, un uzreiz logs ciet, abi pietupušies un ņirdz (bļāviens, atceroties, tā bija laba huligāniska pieeja, šobrīd drusku smieklīgi, tobrīd bija vairāk).
Muhļīt lifta relejus, un dienas laikā dzenāt starp stāviem, atvērtām durvīm uz lifta šahtu. Bijām saprātīgi: Izpriecājušies, nolikām liftu vietā, visas durvis noslēgtas, lai kāds neiejājas šahtā.
Nu, un kvass, ko brūvējām pirms Līgo. Abi pacietīgi, lai rūgst. Uzrūga. Pa vidam, ar tējas krūzīti pasmeļot, testējot. Līdz Jāņiem bija uzrūdzis tā, ka nejutām to mierīgo pāreju no kvasa uz nu jau normāli dod pa bundžām. Agrīnos padsmit gados. Beigās tika izmantots apdzēst Jāņu ugunskuru, jo mazpadsmitgadīgi nebūt nekāro reibt.
Laikam tajos pašos Jāņos, sēžot pārmaiņus viens otram uz pleciem, ar baltu palagu pāri, saskatījušies Karlsonu, gājām baltajā naktī pa Lucavsalu "biedēt" līgotājus. Bēdīgi, neviens to 2-stāvu palagu neuztvēra par spoku.