1.. Apr, 2024 | 09:48
Kā pasakā par Gulbi, Vēzi un Līdaku, šogad noticis ar vasaras laiku. Izrādās, no svētdienas uz pirmdienu, pulksteņi tikuši pagriezti stundu atpakaļ. Nav saprotams, kāpēc par to tik maz informācijas webā, un ierīces joprojām rāda vasaras laiku.
Bet, nu, iegāju https://www.timeanddate.com/worldcl
Man ir minējums kāpēc ( tā. )
Bet, nu, iegāju https://www.timeanddate.com/worldcl
Man ir minējums kāpēc ( tā. )
│Ҩ│ | knābt | Add to Memories
1.. Apr, 2024 | 22:16
Visu dienu esi emo nomērdējies, bet radio seko līdzi, un tev kā wannabe, atkal ieber liriku, – ja jau kundziņš tā vēlās, voilà – domā mūzikas dzejā "..you going to get what you deserve.." /mans regulāri kruciālais NIN, lai arī neatceros, kad iepriekš klausījos (pirms gadiem diviem?)/
Cib cib cib, neko no tā. Tam, kurš šajā istabā varbūt citrreiz spētu just, tikai tagad sāk pienākt reālais damage apmērs. Ja man šobrīd(?) būtu empātija, droši vien, būtu nepārāk. Prāts spēj aptvert, skaitļo fonā, netraucējot.
Dzīvnieki patīkami maldina. Ļāvuši iedomāties, ka varbūt pat esi jauks. Ātra sadraudzēšanās, un āra putni atrod par drošu, nebaidīties man atrasties ļoti tuvu.
Tā, piemēram, šovakar pasmaidīju cauri domām, kuras, bez sirds klātbūtnes, ļauj mierīgi darīt, kas nu jādara.
Ceturto nakti pie manis uz balkona nakšņo baložputns. Nav savainots, brīvi lido, kur vajag. Pirmajā no naktīm, izgājis pīpēt, uzmetos ar ceļiem uz lodžijā iznestās, nokalpojušās komfortmēbeles, un pēkšņi tumsā, no lodžijas stūra, sabijies putns sit spārnus, tikt ārā uz malas. Izturējos tā, lai nenobīstās, un vēlāk iedomājos, ka pietam naktī laikam traki lidot, meklēt jaunas naktsmājas, – pilsētas putni naktīs nav redzēti lidojam. Pētīju viņu pārējās naktis, no istabas iespīdošājā mazgaismā. Blāvi rūsgana galva un krūtis, perlamutra pakakle, un baložu brends – divas svītras pāri spārnu galiem.
Šovakar atkal sanāca nobiedēt, jo tagad iekārtojies durvju galā, tuvu pelnutraukam, uz taburetes. Papēra spārnus, bet izvērtēja, ka nav jāmūk, pat necentās tikt augšā, uz malas. Tā mēs sēdējām 40 cm viens no otra, es vilku dūmus, cenšoties izpūst tālāk no viņa, – viņš, nezinu, nepētīju, lai nesastresotu, bet palika turpat, kur bija iekārtojies.
Atlīdzina par naktsmājām, kaut neprasu. Atstāj konceptuālas miniatūrās figūriņas uz mēbeles, uz kuras reizēm vasarās mēdzu atlaisties pilnā augumā.
Dzīvnieki, jā. Ar cilvēkiem viss nesalīdzināmi sarežģītāk, – kā ar dēļu kaudzi padusē grozīties trauku veikalā. Protu savākties uz izrādes laiku, un performēt, kā cilvēkos pieņemts.
Noslēgumā kādu noti uz augšu: Jēē! Pie manis dzīvo balodis, ļoti ātri pieradis. Būs viņu jāpacienā ar maizi, lai kādu dienu neaizmirst ceļu šurp.
Cib cib cib, neko no tā. Tam, kurš šajā istabā varbūt citrreiz spētu just, tikai tagad sāk pienākt reālais damage apmērs. Ja man šobrīd(?) būtu empātija, droši vien, būtu nepārāk. Prāts spēj aptvert, skaitļo fonā, netraucējot.
Dzīvnieki patīkami maldina. Ļāvuši iedomāties, ka varbūt pat esi jauks. Ātra sadraudzēšanās, un āra putni atrod par drošu, nebaidīties man atrasties ļoti tuvu.
Tā, piemēram, šovakar pasmaidīju cauri domām, kuras, bez sirds klātbūtnes, ļauj mierīgi darīt, kas nu jādara.
Ceturto nakti pie manis uz balkona nakšņo baložputns. Nav savainots, brīvi lido, kur vajag. Pirmajā no naktīm, izgājis pīpēt, uzmetos ar ceļiem uz lodžijā iznestās, nokalpojušās komfortmēbeles, un pēkšņi tumsā, no lodžijas stūra, sabijies putns sit spārnus, tikt ārā uz malas. Izturējos tā, lai nenobīstās, un vēlāk iedomājos, ka pietam naktī laikam traki lidot, meklēt jaunas naktsmājas, – pilsētas putni naktīs nav redzēti lidojam. Pētīju viņu pārējās naktis, no istabas iespīdošājā mazgaismā. Blāvi rūsgana galva un krūtis, perlamutra pakakle, un baložu brends – divas svītras pāri spārnu galiem.
Šovakar atkal sanāca nobiedēt, jo tagad iekārtojies durvju galā, tuvu pelnutraukam, uz taburetes. Papēra spārnus, bet izvērtēja, ka nav jāmūk, pat necentās tikt augšā, uz malas. Tā mēs sēdējām 40 cm viens no otra, es vilku dūmus, cenšoties izpūst tālāk no viņa, – viņš, nezinu, nepētīju, lai nesastresotu, bet palika turpat, kur bija iekārtojies.
Atlīdzina par naktsmājām, kaut neprasu. Atstāj konceptuālas miniatūrās figūriņas uz mēbeles, uz kuras reizēm vasarās mēdzu atlaisties pilnā augumā.
Dzīvnieki, jā. Ar cilvēkiem viss nesalīdzināmi sarežģītāk, – kā ar dēļu kaudzi padusē grozīties trauku veikalā. Protu savākties uz izrādes laiku, un performēt, kā cilvēkos pieņemts.
Noslēgumā kādu noti uz augšu: Jēē! Pie manis dzīvo balodis, ļoti ātri pieradis. Būs viņu jāpacienā ar maizi, lai kādu dienu neaizmirst ceļu šurp.