zivs - 4. Janvāris 2024

Nav man cibai nekā, draudziņi. Pusteikumu daļas nogrimst, atpakaļgaitā.

Bruņurupuču mūzika austiņās, kuri peld katrs uz savas, lielas ūdensauga lapas. Laikam mazu bruņurupuču. Varbūt tas bija lotoss, kurš uz savas lapas, ūdenī varot noturēt 10 kg svaru. Skolotāja botāniskajā dārzā stāstīja mums, klasei, pieminot bērnu salīdzinājumam, man nodomājot, kur es biju agrāk, jo nu jau vismaz 2x par vēlu.

Uzdāvini ko skaistu, ja vari. Oi, tikai ne The XX. Bet kopumā, šonedēļ skaisti manā, kas ir reti.

Filmu Drive tikko nosauca par noir. Tad kas ir tas pārējais?



Aprakstam paraksts gan ir paši mūzikas izpildītāji. Ko tur straumēšanas kompānijas ar viņiem dara, nezinu, jo daudz dumju tekstu parakstītu ar pašu mūziķu vārdu.
Iesaku vienmēr Black Mirror. 6. sezonas vienā no pēdējām sērijām ir mazs konteksts ar šo. Katra sezona ir bijusi laba, un katra sērija.

Nekāda sasaukšanās, torčīju, vaktēju visu webā, lai vēl brīdi neietu gulēt.

Jauniņš, stipri jauniņš, izvēlējos šortas, jo ar garajām biksēm būs neērti plandīties, un ķēdes stara vienalga jāatloka.
1993-ajā bija ziema ap -30 uz dienām divām? No ziepenes uz āgenskalna centru, ar velo.

Cits velo, ap 2005, un -15 brauciens parasts no tuvas pārdaugavas, nakts sākumā no darba, pāri vanšu tiltam, vējam mani mēžot malās. Lētie slēpotāju cimdi izpūsti cauri. Es tuvu raudu, mest riteni pāri margām, Daugavā, bet stūri knapi ja var sagrābt tverienā.

Piebildei, ka 2x dzīvē esmu noģībis. Otrā reize uz attāla, ne vairs īsti Jūrmalas perona. Noliku nešļavu, nestu pārrēķināti caurspīdīgos cimdos, daudz maz reālā ziemā, un iegāju apskatīties, cikos vilciens. Pirkstos nomirgoja lampiņas no pārmaiņām šurp turp šurp, un es neko neatceros. Atceros, ka cēlos no perona, vecākiem piepalīdzot.

Vāāāks, pamosties kā nakts narcisei, aizkarus neatvilkušam, pie galda galvu nokārušam. Kaut ko miega sapņos redzot, nākot pie apziņas, saprotot, ka no way – tūlīt būs, un tas ir domas garums, apmēram, ko vari savākt pa kadriem kaut kur iemaucoties, gan ne tik traki kā UK, līkumā pārlidojam velo, un noraujot plaukstām virskārtu.

Mosties, un jau nojaut pāris kadrus. Motoriku neapstādināt. Vēl pusapziņā pieraujies stāvāk krēslā – šņakt – dzerokļu smailie pārpalikumi iekrīt mēlē, ar tādu pleca sviru, kas vajadzīga, lai atliektu muguru no miega. Par laimi, man zobi tālu nesniedzas, cauri mēlei netiek, nokost nevaru.

Ot-boy. Dežūra beigusies. Par to, ka esmu viens sevī, nešķelts, pastāstīšu citreiz.

Tikmēr noklausieties NIN dziesmiņu Only
/There is no fuckin you, there is only me/
par to pašu šķelšanos, un ļaušanos vairāk kā vienai personai sevī.

Aicinājums izskatīt Maxima Latvija, SIA darba piedāvājumu
Iesūtne
(kopēts no mana gmail)

nav smieklīgi. velni reāli mēģina tikt atpakaļ manī, šūpojot domas.
es neko. mana (Dieva dota) apziņa ir imūna, ja es nepalaižu rokas vaļīgi.