4.. Sep, 2023 | 00:14
Pats nezinu, cilvēki par mani saka, ka esmu labs.
Darbībās arī attiecos pret citiem, kā man šķiet labāk.
Netieši lāsti bijuši pret dažiem sliktiem cilvēkiem, un arī ne no sirds domāti, vienkārši lai nobiedētu, liktu justies neomulīgi par to, ko viņi dara.
Lielākais, un vienīgais no visas sirds domātais, šeit daudzkārt rakstītais, 2011. Milzīgi ļaunu, detalizētu lāstu kopums pret sevi.
Kad nelietoju alko vispār, bija gaišāk, bet tad arī darīt nav ko, kā tikai strādāt. Nav interesanti dzīvot. Ap 30-o vidu man vnk izzuda jebkādas intereses. Tukša dzīve. Tikai dzert, un tas ir aplis, neizejams.
Fū, xanax helps a bit. Vismaz pavāca prom suicide sajūtas. Nomierinieties, es tā nedarītu, bet neko citu neredzi, arī ja zini, ka tā nedarīsi.
Varbūt pat spēšu pastrādāt.
Darbībās arī attiecos pret citiem, kā man šķiet labāk.
Netieši lāsti bijuši pret dažiem sliktiem cilvēkiem, un arī ne no sirds domāti, vienkārši lai nobiedētu, liktu justies neomulīgi par to, ko viņi dara.
Lielākais, un vienīgais no visas sirds domātais, šeit daudzkārt rakstītais, 2011. Milzīgi ļaunu, detalizētu lāstu kopums pret sevi.
Kad nelietoju alko vispār, bija gaišāk, bet tad arī darīt nav ko, kā tikai strādāt. Nav interesanti dzīvot. Ap 30-o vidu man vnk izzuda jebkādas intereses. Tukša dzīve. Tikai dzert, un tas ir aplis, neizejams.
Fū, xanax helps a bit. Vismaz pavāca prom suicide sajūtas. Nomierinieties, es tā nedarītu, bet neko citu neredzi, arī ja zini, ka tā nedarīsi.
Varbūt pat spēšu pastrādāt.
│Ҩ│ | knābt | Add to Memories
4.. Sep, 2023 | 06:57
Kad darbs tomēr ir paveikts un nosūtīts, var pakult mēli.
Slikta pazīme, kad cilvēks nespēj piekļūt humora izjūtai. Tad kaut kas ar viņu tiešām vairs nav labi.
Jūtos par 1% cerīgāk. Nekas jau nav mainījies, bet izkustējies no nedēļas komas.
Kauns ir tikai no sevis, bet arī apenes te nemazgāžu. Nesmieklīgi būs tikai tiem, kam garīgā pasaule nav tukša skaņa.
Tas bija pirms kādiem 5 gadiem, kad Grieķijas klostera meitene bija Rīgā. Viņa man izstāstīja, ka jaunībā esmu izārdījis sevi – izveidojis parocīgas ieejas dēmoniem, nenormāli dauzoties ar visu pēc kārtas. Togad, pirms tiem 5-iem jau biju diezgan rimies tā dzīvot, un es esot jau diezgan sadzijis, viņa teica, bet tās vēl esot sekas, kas man traucē – vēl ir palikušas spraugas, pa kurām tikt manī pamieloties. Viņi joprojām mēģinot un besoties, ka īsti netiekot vairs iekšā. Un nelieloties, es esot delikatese.
Nu esmu dzīvojis kādu laiku atkal traki, un tātad sanāk esmu atkal viss vienos caurumos. Mani reāli ēd. Es nezinu kā sadzīt. Zinu gan vienīgi To, kurš dziedē. Garīgi nekā nepilnveidojos. Tik slinks garīgajām praksēm. Kad dzīvoju skaidrā, man ir garlaicīga diena, un atpūtā no darba labāk noskatos kādu interesantu izklaides sēriju, nekā kaut 15min padaru ko vērtīgu savam garam.
Es tiešām nezinu, ko darīt, jo piespiest sevi "čerez ņemogu" (c) tēja, neskaitās un nestrādā.
Un 2011 sev kliedzienā piesauktā iznīcība vienkārši klusu tup, kaut esmu no tās atteicies. Gadus, jau krietni vēlāk pēc 2011, kad mīlēju un mani mīlēja, cilvēks mani labi redzēja, un skumjš teica "tu taču patiesībā vnk gribi nomirt". Pat mīlestība to nespēja pārklāt. Esmu sev ienaidnieks, ļoti ļoti noguris no sevis, un neesmu šajā ziņā ne ar ko īpašs.
Slikta pazīme, kad cilvēks nespēj piekļūt humora izjūtai. Tad kaut kas ar viņu tiešām vairs nav labi.
Jūtos par 1% cerīgāk. Nekas jau nav mainījies, bet izkustējies no nedēļas komas.
Kauns ir tikai no sevis, bet arī apenes te nemazgāžu. Nesmieklīgi būs tikai tiem, kam garīgā pasaule nav tukša skaņa.
Tas bija pirms kādiem 5 gadiem, kad Grieķijas klostera meitene bija Rīgā. Viņa man izstāstīja, ka jaunībā esmu izārdījis sevi – izveidojis parocīgas ieejas dēmoniem, nenormāli dauzoties ar visu pēc kārtas. Togad, pirms tiem 5-iem jau biju diezgan rimies tā dzīvot, un es esot jau diezgan sadzijis, viņa teica, bet tās vēl esot sekas, kas man traucē – vēl ir palikušas spraugas, pa kurām tikt manī pamieloties. Viņi joprojām mēģinot un besoties, ka īsti netiekot vairs iekšā. Un nelieloties, es esot delikatese.
Nu esmu dzīvojis kādu laiku atkal traki, un tātad sanāk esmu atkal viss vienos caurumos. Mani reāli ēd. Es nezinu kā sadzīt. Zinu gan vienīgi To, kurš dziedē. Garīgi nekā nepilnveidojos. Tik slinks garīgajām praksēm. Kad dzīvoju skaidrā, man ir garlaicīga diena, un atpūtā no darba labāk noskatos kādu interesantu izklaides sēriju, nekā kaut 15min padaru ko vērtīgu savam garam.
Es tiešām nezinu, ko darīt, jo piespiest sevi "čerez ņemogu" (c) tēja, neskaitās un nestrādā.
Un 2011 sev kliedzienā piesauktā iznīcība vienkārši klusu tup, kaut esmu no tās atteicies. Gadus, jau krietni vēlāk pēc 2011, kad mīlēju un mani mīlēja, cilvēks mani labi redzēja, un skumjš teica "tu taču patiesībā vnk gribi nomirt". Pat mīlestība to nespēja pārklāt. Esmu sev ienaidnieks, ļoti ļoti noguris no sevis, un neesmu šajā ziņā ne ar ko īpašs.