random brīvas, teiksim tā, nezin-ko-ar-tām-iesākt desmit minūtes stulbuma slavināšanai
10.. Nov, 2022 | 18:50
Piemēram, ķīmija.
Ķīmija puikam neiet. Tas, ka ar učeni skolai laikam nav paveicies, vēl nenozīmē, ka ar sakarīgu skolotāju, tā labi pielektu.
Vidusskolā man bēdīgi gāja ar ķīmiju. Skolotāja bija forša, bet man nepieleca, un viss. Vilka mani aiz ausīm līdz 3-niekam, bet uz gala eksāmenu tā arī pateica, ka visu laiku ir mani pārstiepusi tam pāri. Eksis gan, tur man kaut kas ir jādara, un viņa to iesaka nopietni.
Saņēmos, riktīgi, tāpat kā mans puika par to tagad pārdzīvo, un jau strēmo no pamatskolas eksāmena. Kaut ko darīju, dikti. Ko, neatceros, bet pēc kādas nedēļas viss sazortējās – teorija bija tups teksts, kas man vienkārši nebija saprotams, un ielidoja kastē pie iekaļamiem dzejoļiem, un vienādojumu risināšanu, ak mirdzums, es pēkšņi sapratu. Tik easy, kā vienkārši iegājis pa durvīm.
Eksāmenā skolotāja nebija vienīgā, un varēja redzēt, ka klusībā līdzpārdzīvo. Teorijas fragmentu bez aizķeršanās nodeklamēju no iekaltās krātuves, un vienādojumus risināju ar prieku par jaunieguvumu. Piecinieks vienkārši izstiepās kā, gadus vēlāk, feisbuka emoji sirsniņa, pāri savam izmēram. Citi eksaminētāji neko, bet skolotāja bija uz pauzes. Es viņu ļoti pārsteidzu un iepriecināju.
Kāpēc man jāmācās par molekulmasām, es tobrīd nedomāju, toties puiku mierināju, ka viss tas tā arī nekur nenoderēs, ja vien neturpināsi virzienu. Pag, vai tiešām tā ir?
Ķīmija puikam neiet. Tas, ka ar učeni skolai laikam nav paveicies, vēl nenozīmē, ka ar sakarīgu skolotāju, tā labi pielektu.
Vidusskolā man bēdīgi gāja ar ķīmiju. Skolotāja bija forša, bet man nepieleca, un viss. Vilka mani aiz ausīm līdz 3-niekam, bet uz gala eksāmenu tā arī pateica, ka visu laiku ir mani pārstiepusi tam pāri. Eksis gan, tur man kaut kas ir jādara, un viņa to iesaka nopietni.
Saņēmos, riktīgi, tāpat kā mans puika par to tagad pārdzīvo, un jau strēmo no pamatskolas eksāmena. Kaut ko darīju, dikti. Ko, neatceros, bet pēc kādas nedēļas viss sazortējās – teorija bija tups teksts, kas man vienkārši nebija saprotams, un ielidoja kastē pie iekaļamiem dzejoļiem, un vienādojumu risināšanu, ak mirdzums, es pēkšņi sapratu. Tik easy, kā vienkārši iegājis pa durvīm.
Eksāmenā skolotāja nebija vienīgā, un varēja redzēt, ka klusībā līdzpārdzīvo. Teorijas fragmentu bez aizķeršanās nodeklamēju no iekaltās krātuves, un vienādojumus risināju ar prieku par jaunieguvumu. Piecinieks vienkārši izstiepās kā, gadus vēlāk, feisbuka emoji sirsniņa, pāri savam izmēram. Citi eksaminētāji neko, bet skolotāja bija uz pauzes. Es viņu ļoti pārsteidzu un iepriecināju.
Kāpēc man jāmācās par molekulmasām, es tobrīd nedomāju, toties puiku mierināju, ka viss tas tā arī nekur nenoderēs, ja vien neturpināsi virzienu. Pag, vai tiešām tā ir?