7.. Aug, 2022 | 01:03

Pirmās brīvdienas ar puiku.

Nezināja puika par pankiem, subkultūru kā tādu. Nobrīnījos, parādīju himnu Anarchy in the UK, un tad Pixies Where is my mind, Hey. Tumora Panka nav miris. Viņam arī Pixies patīk labāk par Sex Pistols, un smējās pie Panka nav miris.

Daudz staigājām. Viņš aizsapņojās kāda būtu 4. dimensija. Come on, 4. dimensija ir laiks. Noilustrēju piemērus ar laiktelpu. Kāda tad būtu 5-ā?
Zināju tikai teikt, ka dimensiju skaits nebeidzas pie 5-ās, to ir daudz vairāk.
Padomju Naukās jau tad biju lasījis par vismaz 11. Bet lasīju tantes mājās, tualetē, un tālāk nebiju interesējies.
Par makro un mikro kosmosu viņš pats uzģenerēja ideju 8-os gados, un pārstāstīja man saviem vārdiem, ka paliku mēms. Tāpēc jocīgi, ka pēc uzzināšanas par laiktelpas jēdzienu, viņam acīs bija vesels space, ko aptvert.

│Ҩ│ | knābt | Add to Memories


7.. Aug, 2022 | 04:32

Palasīju, ieinteresēts, par stīgu teoriju. Nu nez, intuitīvi tas laikam katram bērnam iebūvēts. Vismaz es bērnībā par ko līdzīgu iedomājos*, tikai ļoti primitīvā pakāpē, un spēju tā sapņot arī pieaudzis, bet noskurinos, un to nedaru, jo tas pieļauj arī vispretīgāko scenāriju iespējamību.

* atmiņā piemērs no bērnības/pusaudzības, kad domāju, ka aptveru šo vietu, kur šobrīd atrodos, bet es nekādi nevaru uzzināt, vai šobrīd vēl kaut kur neuztveru sevi kā aktuāli pastāvošu. Tas gan laikam attiecas tikai uz 5-o vai 6-o dimensiju. Par tālāk aprakstītajām ir fantazēts, ļoti attālu un abstrakti, ne kā par dimensijām. 10(11)-ā gan bija pārsteigums, ko es pat apjausmās nespētu pievilkt aiz matiem.

Man ir jauns hobijs.

│Ҩ│ | knābt | Add to Memories