zivs - 29. Jūlijs 2022

Mamma palīdz. Ik pa laikam vienkārši sēžu viņas istabā, dīvānā kā psihenē.
Joprojām šķiet ka nojūgšos no domām savā matracī. Pilnīgi nobloķēts prāts savā strupceļā, neko neredz, tikai iznīcību. Tur nedaudz vieglāk.

Naktī biju drausmīga izskata, masīvā, vecā TEC un AES apvienojuma kodoldrošos labirintos. Pussagrautā kā UA karā.
Pilnīgi crazy, bet arī atradu beigās izeju, pa parastām mazām durtiņām.

Tāds scary shit, kā Azovstaļ šobrīd. Mana zempapziņa.

Es gribētu ticēt, ka pēc šī es atteikšos vispār, ja vēl pastāvēšu vispār, jo tādu UA man sevī nevajag.

Nevar TĀ mest pa bremzēm, pēc tādas inerces nedēļām, preču vilciena sastāva. Otrā clear diena, bet Mārīte redzēja, kā svīstu un trīcu, un mierināja mammu, ka zina kā tas ir (jo pašai dēls tāds), un par mani teica "viņš zina ko dara. Viss būs ok".

Palūdzu magniju-B6 pirmkārt, blašķīti un vīna paku. Ļoti pieticīgi. Mārīte pilnīgi atbalstīja, zinot tonnāžām inerci. Tagad tikai jāsagaida.

Jau normāli paēdis, dabūjis magniju-B6, vakarā jau pats varēju izvilkties ārā pēc mikro rezerves eļlas kanniņas, knapi, bet ne vairs drebinoties gar istabas sienām.
Uzreiz uzkrēju [citam, nestāstītam] kaimiņam, kas kaut ko jokojot sauca no loga kurā tur stāvā, man jau esot atpakaļ, lejā pie mājas pīpējot. Nobrauca speciāli ar liftu lejā, faktiski pilnīgi pliks (nu "stringi"), vnk apsveicināties un ieņirgt it kā kopā, jo viņam fun.

Pavadīja ar liftu līdz manam stāvam, un atvadoties "ну я сейчас получу пиздюлей от жены, беспланто", ņirdzot gandrīz kails. Džekam ap 65, bet atlaiž pohujā.
Tāda man kāpņu telpa.

Smaidīju pīpējot tagad, un novēroju, ka smaidu ar labo sejas kaktiņu par šo frīkaino notikumu ar vafelē esošo kaimiņu.
Tātad, labā sejas puse ir tā, ko tu rādi uz āru. Pietiek vērot, un tu ar laiku ^visu^ sapratīsi, arī bez speciālām zināšanām. Lai arī zināšanas, nenoliedzami ir katalizators, un ļoti svarīgs, bet bez redzes "tas ir tikai hdd terabaiti", un redze bez zināšanām arī var nokļūt personīgajos maldos.
Man pielec ļoooti lēni.