zivs - 19. Jūnijs 2022

Papīpēju. Vasaras nakts tumsā, ar knapi sadzirdamu dūkoņu un spuldzīti, aizslīd skūteris. Patīkams miers un nedaudz garlaicīga nakts.

Patīk elektroskūteri. Reizēm, centrā saloku savu spieķīti mugursomā, noskenēju QR kodu, un braucu uz ieregulētajiem 25 km/h. Ir pietiekami, jo stūre tik šaura, ka diezgan jāuzmanās, un reizēm arī jāvelkās aiz cilvēkiem. G nomēģināja, kad atbraucu uz Tallinas kvartālu, kā ļoti nestabilu un slikti kontrolējamu braucamo. Pietika ar metriem. Tele2 man tādu piedāvā uzreiz, bet kur es braukšu. Gariem maršrutiem tas nav the best, ja vien nebrauc kopā ar kādu, ar ecstasy.

Velo, klasiskais (piem. mountainbike), un ecstasy kombinējas par "I want to ride my bicycle, I want to ride my bike". Tas ir tik organiski, ka tu neminies, vispār nejūti, ka griez pedāļus – velo ir tava ķermeņa daļa, un slīdi plastiski, kā aizrāvies dejā. Velo ir patīkamākā nodarbe, ko darīt ar ecstasy, otra ir dejot.

Nu jā, ecstasy nevajag mēģināt, noteikti. Atkarības nav, bet pacelsiet izpratni, par to kā var uztvert šo ikdienišķo pasauli, līdz tādam, ka bez tās, viss būs cits, nepieredzēti zems līmenis. Mīlestība, empātija, sevis un citu pieņemšana, prieks un atvērta visa pasaule, viss ir iespējams – to nevar atkārtot. Tā ir pieredze, dzīvot kā mums ir paredzēts. Man pēdējais E bija ļoti sen, un latiņa ir aizmirsusies.

Guļu dienu, guļu nakti. Negribās, bet ir tik garlaicīgi. Nepārtrauktais kinītis miegā gan vēl nomācošāks par nomodu.

Kaut kāda beibe bija uzradusies G mašīnā, kurā G ar Kārli gaidīja mani atpakaļ. Nejautāju, kas viņa tāda, tikai palūdzu atzveltni biku savākt, lai nespiež uz ceļiem.
Viņai līdzi izrādījās visādas indes. Benzīntankā, uz āra galdiņa atvēra koferīti, un lēja kafijas plastmasas krūzītēs, ostīja, nedaudz garšoja. Mums ieteica degunus turēt aizspiestus, jo smirdēs pēc pūstošām zivīm. Militārās esot vispār bez smakas. Pēc izteiksmes varēja saprast, ka tās apbrīno, un tādas viņai nav pieejamas. Nolika vienu krūzīti pie benzīntanka ventilācijas sistēmas. Kāpēc, nezinu. Vai viņi tur apmira, diezvai. It kā nebija tāda nodoma, bet caureju bija dabūjuši, kad pēdējais gāju prom.

Ārā ir tā, ka varētu pat aizbraukt, padzert lielisku LB šņabīti pie Māras dīķa, bet pat man, t-kreklā sēdēt ārā nebūs komfortabli.
Šņabītis LB beidzot sanācis teicams. 32 grādi, ar gurķūdeni un diļļu aromātu. Bauda pati garša un aromāts.

Palaistīju tos frīciņus lodžijā. Iztaustās, pirkstu iebāžot zemē, ka viņi īsti nav dabūjuši no tā mini lietus. Švaki izskatās jau pāris dienas.

Būt kaijai, tas ir lāsts. Kaut kāds sātana putns, tāds pizģecs galvā. Ticami, ka nemokās. Cilvēkam būtu 1000x jānojūdzās ik dienu, tā justies.
Gan jau pat nerubī, kā nosisties, un pat nedomā tā. Kaut šķiet, ka kliedz "jūs, sūda kaijas, neko nerubījat. es esmu pārmiesojies tas un tas". Un katra to pašu. Tad ir skandāls, kad neviens nevienu nesaprot. Es urbtu no max augstuma pret zemi, ja attaptos kaijā, un ja spētu rubīt.